19:32
tā,vismaz esmu nolēmusi,par ko rakstīšu abas esejas. patiesībā nolēmu jau aizvakar. Hyejin istabiņā atnāca apskaidrība par Visual Culture eseju. par Caravaggio dabūju vairākas grāmatas. par gleznu
Boy Bitten By a Lizard - dažas. par Velazquez šodien paņēmu divas. bet grāmatas par Helmut Newton (
visas),kas bija pieejamas knights park lrc ir izņemtas! ārkārtīgi nepatīkams,bet tomēr pārsteigums. kāpēc tieši tagad kādam vai kādiem par viņu tāda interese? vai tomēr kāds par viņu raksta eseju? ja raksta,tad noteikti ne manā priekšmetā. gaidīt,kamēr tās kāds atdos,es šobrīd itin nemaz nevaru atļauties,tāpēc pagaidām izskatās,ka būs jāsamierinās ar interneta
oficiālajiem mācību resursiem. un vēl meklēšu citas iespējas,kā dabūt informāciju par viņu un viņa fotogrāfiju
After Velazquez in my apartment, Paris (1981),ko salīdzināšu ar Velazquez gleznu 'The Toilet of Venus'.
un filmu par Caravaggio tomēr dabūju! līdz pagājušās pirmdienas 23:59 kādam bija jādod filma,un,paldies Dievam,ņēmējs nepagarināja termiņu (kā to tagad daru es,turot to pie sevis jau ar otro pagarinājumu),tāpēc otrdienas rītā pirms english language support nolēmu ieskriet knights park library,paķert filmu un doties uz Kingston Hill. plāniņš neizdevās,jo piecēlos par vēlu. būtu varējusi paspēt uz angļu valodu,taču nolēmu,ka filmu paņemt šoreiz ir svarīgāk,jo kāds var pasteigties pirms manis (Caravaggio šeit ir lielā cieņā un pavisam noteikti vēl vismaz viens cilvēks par viņu raksta eseju,jo divas apjomīgākās grāmatas par viņu kāds ir paņēmis pirms manis). kad nonācu bibliotēkā,atradu filmu par Caravaggio un vēl kādu vēl ļoti kārdinošu filmu,ar nepacietību gaidot,kad beidzot varēšu atvēlēt laiku,lai to noskatītos. atskārtu,ka neesmu paņēmusi līdzi savu id karti,kas,protams,nozīmē,ka neviens man dvd nevar izsniegt,jo arī nekāda cita person-apliecinoša dokumenta,kurā redzama mana fotogrāfija,man nebija. abus dvd priekš manis atlika,devos mājup,un pēc tam atpakaļ. tik absurdi! tanī pat brīvajā pēcpusdienā noskatījos Caravaggio. filma angļu valodā,bet saprast Caravaggio monologu man likās neiespējami. bet iespaids par viņu tagad tik spilgts. kā pēc katras filmas par kādu reālu personību noskatīšanās,tagad liekas,ka viss notika tieši tā,kā filmā parādīts. gaidīju tomēr ko vairāk. vairāk kaislības un..homoseksualitātes. un nesapratu beigas. vispār jāskatās vēlreiz.
pulksten sešos satikāmies penhryn road lrc ar visual culture grupu.
beidzot bijām četri,gandrīz pilnā sastāvā. demelzu nebiju redzēju,liekas,mēnesi vai trīs nedēļas. viņai esot bijušas veselības problēmas,esot gulējusi slimnīcā. anneka esot slima. bet tikai divas dienas līdz prezentācijai,un annekas,tāpat kā kirstie prezentācijas daļas vēl neesam redzējuši. demelza izteica komplimentu par maniem,todien 'felicity' matiem,pavirši izrunājām cauri prezentāciju,vismaz to,kas mums uz to brīdi gatavs,lai pārbaudītu,vai iekļaujamies noteiktajā 15 minūšu laikā,konstatējām,ka nē,ka par garu,ja pieskaita klāt annekas un kirstie minūtes,un vēl es pati konstatēju,ka ir vairāki vārdi,par kuru izrunu neesmu droša,tāpēc alex piepalīdz. beigās tomēr izveidojām pavisam kūlīgu pirmo slaidu ar divām izteikti fetišīgām bildēm backgroundā un mūsu visu vārdiem. es apjautājos,vai nevajadzētu mums visiem ceturdien uzģērbt ko vienojošu. vai visiem būt melnā. fetišu tomēr prezentējam. mani grupas biedri entuziastiski piekrita. nolēmām,ka ģērbsimies melnā
un sarkanā. trešdien nevaram satikties,jo nevienam no mums neizdodas atrast kopīgu laiku,kad varam visi sanākt kopā,tāpēc nolemjam,ka tiksimies tikai ceturtdien no rīta - prezentācijā. kirstie ieraksta atmiņas kartē jau esošo prezentāciju un apsola,ka pievienos tai klāt savējo un Annekas. tābrīža 'negatavība' manī tomēr rada bažas. ar demelzu un alexu pieturā gaidām clayhill vai seething well autobusus. laiks ir nepatīkams,drēgns,turklāt vēl sāk līt. man vienīgajai ir lietussargs. sēžam uz betona mūrīša. alex man blakus zem lietussarga. demelza kā vienmēr runā daudz un bez apstājas. par sevi,un vēlāk sāk uzdot neskaitāmi daudz jautājumus alexam par ameriku. un man patīk klausīties viņu abu jautājum-atbildēs. pirmais atnāk clayhill autobuss,taču alex nepaliek gaidīt pieturā,bet iekāpj kopā ar mums,izkāpjot Surbiton pieturā (izrādās,ka Surbiton no Seething Wells ir daudz tuvāk,nekā no Clayhill,ko vakar secināju,kārtojot istabu un atrodot Induction nedēļā kaut kur-kaut kā iegūto karti).
21:30
otrdienas vakarā tomēr neizmazgāju grīdu,jo virtuvi uz ilgāku laiku ir aizņēmis Shane ar savām mūždien skaļi-smejošajām-jautri-spiedzošajām draudzenītēm,tāpēc tikai iznesu miskasti. nolemju celties septiņos no rīta,lai pa pusstundu sataisītos un atlikušo laiku līdz deviņiem divdesmit-septiņām pavadītu slaukot,mazgājot grīdu un taisot brokastis. izdodas piecelties,rūpīgi izlaucīt un izmazgāt grīdu un pa to pašu slapjo grīdu ar vilnas zeķēm,kas pamazām kļūst mitras,šiverēt pa virtuvi,otro reizi mēģinot uzcept pankūkas,kas šoreiz
nepiedeg! septiņas pankūkas ar aveņu ievārījumu,kapučīno - lēnas un mierīgas brokastis,un paspēšana uz 9:27 autobusu,kurā,surprise-surprise,sēž alex! apsēžos viņam blakus,bet neko nerunājam. man liekas,mums abiem vienkārši nepatīk runāt,visiem dzirdot. autobusa motors izslēgts un,lai gan tas pilns ar cilvēkiem,neviens nerunā,jo,acīmredzot,tā sagadījies,ka nav pazīstams viens ar otru. tāpēc mēs klusējam. un tad iekāpj šoferis un paziņo,ka autobuss nekur nebrauks,jo tam beigusies degviela! nākamais autobuss ir pēc divdesmit minūtēm,un,protams,mēs visi dodamies ar kājiņām uz saviem kampusiem. manā gadījumā - uz penrhyn road bus stop,kur pavisam noteikti nokavēju autobusu,kas atiet tādā laikā,ka tieši varu paspēt uz lekciju pulksten desmitos. uztraucos par to,ka nokavēšu. alexam patīk mans mētelis. un zābaciņi. zilie cimdiņi gan viņam nepatīk. es prasu,kāpēc,jo man gan ļoti pašai patīk,un biju domājusi,ka viņam arī varētu patikt. jo no
citiem laikiem. tā patīk,ka visu laiku gribas skatīties uz savām cimdainajām rokām. viņš saka,tāpēc,ka neesot saskaņoti ar mēteli (tumši zils un tumši zaļš),bet es saku,ka cimdi saskaņoti ar tumši zilo vestīti zem mēteļa. un viņš saka,jā,tev patīk tāpēc,ka tu esi ekscentriska. un man tobrīd liekas,ka tas ir labākais kompliments,kādu viņš man ir pateicis. rīts ir nudien auksts. apsarmojis viss. mašīnas,ietves.
nokavēju tomēr tikai kādas 10 minūtes,un mana nokavēšana nav pamanāma. apsēžos aizmugurē blakus manam CPP nēģer-draugam. viņš visu laiku zīmē cilvēkus uz līnijlapas,kamēr critical listening pasniedzēja mums stāsta par vienkāršajiem un saliktajiem taktsmēriem,ko rdks mācīja,hmm,sākumskolā? tomēr piecu taktsmēru noteikšanas paš-pārbaudes darbiņā nokļūdos divas reizes,sajaucot 6/8 ar 3/4 un 12/8 ar 6/8,ko sev tomēr varu piedot,vai ne?
Shorah tomēr neaizmirst atnest disku,ko viņa man ļoti vēlējās iedot,lai noklausos,par ko man liels prieks - J.S. Bach - Flute Sonatas Vol.2.
pēcpusdienā pirms kora klaiņoju pa Kingstonu,un beidzot ieeju veikalā,kurā vēl ne reizi neesmu bijusi - British Bookshops Sussex Stationers,kas pilns ar visāda veida pastkartiņām. pavadu tur vismaz stundu,ja ne vairāk,apbrīnā cenšoties izvēlēties ziemassvētku kartiņas priekš mother,father,step-mother,aunt,granny un brother. un mothers' birthday. lai gan ienācu veikalā ar mērķi atrast dzimšanas dienas kartiņu mammai,mani pārņēma tāda milzīga vēlme katram no maniem tuvākajiem cilvēkiem aizsūtīt ziemassvētku kartiņu pa pastu! šī doma pacēla spārnos.
katrā kartiņā kaut kas jau ierakstīts. citās ierakstīts tik daudz,ka pašam vairs neatliek nekas cits,kā parakstīties. tādas kartiņas man nepatīk pat tad,ja priekšpuse skaista. pārsteidz tas,ka ir kartiņas pat nanny,step-brother,sister-in-law un tamlīdzīgi. ir kartiņas father from daughter,father from son - visvisādas variācijas! tomēr izvēli izdaru,un pie kases nākas šķirties no ne mazāk kā 13 mārciņām par 7 kartiņām. pie kases pārdevējs tāds tipisks angļu onkulītis - kārns,mazliet neveikls un smieklīgs. nedaudz atgādina mūsu english language support pasniedzēju Charles,tikai Charles ir daudz,daudz jaukāks un labsirdīgāks.
autobusā,braucot mājup no kora,mani uzrunā jauka un ar vienkāršības-burvības apveltīta meitene ar breketēm,jautājot,vai es esmu soprāns. saku - jā,jautājot viņai,vai viņa arī ir soprāns. nē,viņa esot alts. uzzinu,ka viņa nemaz nemācās mūziku,bet lanscape architecture,viņa ir no Londōnas un viņu sauc Scarlet,un tagad viņa dzīvo Seething Wells. patiešām neliekuļojot,no sirds atzīstos viņai,ka man šķiet,ka Scarlet,iespējams,ir viens no skaistākajiem vārdiem pasaulē,kas viņu izbrīna,jo viņai pašai tā,acīmredzot,nešķiet. vēl saku viņai,ka viņa man atgādina vienu aktrisi,kuras vārdu diemžēl nespēju atcerēties,bet apsolos to viņai pateikt,kad nākamreiz tiksimies. Amy Adams,viņa tik tiešām atgādina Amy Adams! un tieši ar tām breketēm viņa atsauc atmiņā Catch me if you Can,kurā Amy atveidotajai varonei bija breketes.
vakars (no pulkstens deviņiem) tiek pavadīts taisot vakariņas,sakārtojot vidi ap sevi,nomazgājoties,sapinot bizītes un tikai tad sākot gatavoties rītdienas prezentācijai. pārlasot,dictionary.com pārbaudot aizvien dažu vārdu šaubīgās izrunas,cenšoties izklausīties pēc iespējas vairāk british,kaut ko atņemot,kaut ko pieliekot klāt,pārveidojot vienu slaidu,kas nozīmē,ka galējā prezentācija ir pie manis - manā atmiņas kartē. tā visa rezultātā aizeju gulēt tikai ap trijiem vai pusčetriem,bet jāceļas jau septiņos.
22:41
pēc nepilnu četru stundu miega tomēr spēju pamosties laikā,kas ir vairāk nekā apbrīnojami. laikam tomēr iekšējais stress neļauj gulēt ilgāk. kad esmu sataisījusies,vēlreiz izrunāju cauri savu prezentāciju kopā ar slaidšovu. apziņa,ka lasīšu no lapas,nevis runāšu bez lapas,tikai dažubrīd tajā ieskatoties,reizē gan mierina,gan satrauc. varbūt tomēr vajadzēja vairāk piestrādāt?
knights park kampusā esmu piecpadsmitminūtes ātrāk (pirmo reizi ceturdienas rītā!),eju ar kājām,jo nokavēju autobusu 8:27. caur kafejnīcas ieeju mani iekšā ielaiž Seda,kas izsaka komplimentu par manām melnajām kurpēm. koridorī satieku Alexu (no manas Visual Culture grupas), un izstāstu viņam par izmaiņām prezentācijā. dodamies uz lrc datorklasi,kur viņš samazinātā formātā izprintē jauno versiju,ko iesniegt Lizai,mūsu pasniedzējai,un izprintē mūsu kopējo bibliography,kurai pēdējā brīdī pievienojam dažus internet-saitus,ko lietoju savai prezentācijai.
demelza atsūta sms,ka kavēsies,jo kaut kāds misēklis ar autubusu,tāpēc pirmās sāk tās grupas,kuras ir jau pilnas. mēs esam ceturtie,kas tomēr ir pavisam labi,jo ir tā iespēja redzēt,kādas prezentācijas citiem. pavērot,kā katrs prezentē. lai gan visi pieci bijām ģērbušies melnā un sarkanā (izņemot manas baltās zeķubikses,kuras nevarēju neuzvilkt,jo likās tik fetišiskas),manuprāt,vienotā stilā tomēr nebijām ieturēti,kas kaut kā nemaz nebija tik būtiski. būtiski tas,ka neviens no mums neaizmirsa par norunu. arī anneka bija ieradusies,tiesa gan,klepojoša un ar iesnām. pirms mana uznāciena noskaitīju lūgšanu,un uztraukums runājot pazuda gandrīz pavisam. nolasīju godam,manuprāt. un mūsu kopējā prezentācija,kas nevienu reizi nebija izmēģināta un nevienam no mums nebija ne jausmas,cik minūtes beigu galā tā varētu kopā aizņemt,šķiet,izdevās pavisam labi,par ko liela,atvieglota izelpa.
1:15 mums bija jābūt Londonā,pie Bekingemas pils,The Queen's Gallery ieejas. braucām četratā - es,Demelza,Kirstie,Emma un tas foršais,tumšbiezmatainais puika,kuram nezinu vārdu,bet viņš ir vienā prezentācijas grupā ar Emmu. pirmo reizi biju slavenajā Victoria station. braucām no Kingston līdz Clapham Junction,un tad pārsēdāmies uz Victoria vilcienu,nobraucot tikai vienu pieturu. no Victioria station bija jāpaiet kādas 10 minūtes līdz satikšanās vietai. galerijas foajē patīkami smaržo pēc ziemassvētkiem. varbūt tā,kas smaržo,ir īstā,palielā egle,izrotāta vienādiem mirdzoštumšiziliem kroņiem. pirms ieejas pašā galerijā - somu un kabatu pārbaude. uzgaidāmajā telpā pirms 'ekskursijas' sākuma - cepumi,sulas un ūdens. un katram mapīte ar piecām kartiņām,uz kurām attēlotas slavenākās gleznas,kas redzamas karalienes kolekcijā,un aprakstu gan par šo kolekciju,gan to,par ko mums stāstīs. gājiens uz toaleti jau vien tik īpašs - aiz katra pagrieziena cilvēks (tante vai onkulis) 'formā',kas tev norāda,kur tālāk doties,un atpakaļceļā novēl patīkamu pēcpusdienu. ak,un mana smieties-vai-raudāt (bet labāk smieties) veiklība,uz jautājumu,vai es meklējot
loo,atbildot,ka nē - meklēju
toilet.
mūsu universitātes grupa sadalīta grupās a un b. bez mums šopēcpusdien arī wimbledon college of art un slade school of fine art & chelsea college of art and design studenti. man piešķir b grupas uzlīmīti,un tieši pulkstens divos (britu apbrīnojamā precizitāte un organizētība!)
the art of italy in the royal collection: renaissance and baroque student study afternoon var sākties. izrādās,ka esmu grupiņā ar mūsu pasniedzēju Niku un vēl vienu foršo puiku,kuram nekādi nespēju atcerēties vārdu. interesanti ir tas,ka man visu laiku bija licies,ka viņš taču noteikti ir anglis,bet,kad prezentācijā dzirdēju,kā viņš runā,tik nepārprotami perfekti izrunājot franču terminus,un ar savdabīgu akcentu,man sāk likties,ka viņš varbūt pat ir no Francijas. ak,jā,kad vēl gaidījām foajē,vlada palūdza viņam mūs abas nofotografēt pie tās egles. un pēc tam vlada gribēja,lai es nofotografēju viņus abus. vlada ar mani runā krieviski,bet es ar viņu angliski. vlada man krieviski jautāja,vai man neliekoties,ka tas puika esot krasivij,un es angliski viņai atbildēju - yes,indeed,viņam stāvot turpat blakus.
divas-ar-pus-stundas,sadalītas piecās pusstudās piecos tematos un piecos izstādes kuratoros. acis gandrīz neiespējami noturēt vaļā,lai kā censtos un manas kājas visu dienu kurpēs uz papēžiem tik nogurušas,ka vairs ne nostāvēt. un tomēr kaut kā nebūt uz beigām palika vieglāk. pēdējā pusstunda bija Caravaggio divu gleznu pusstunda. viena no tām kādreiz nemaz netika uzskatīta par Caravaggio gleznu,taču tagad ir atklāts,ka to tomēr gleznojis viņš.
pēc izstādes vēl bija iespēja tur pavadīt stundu,rūpīgi apskatot gleznas,un lai cik ļoti nogurusi es nebūtu,es tomēr tās gleznas vēlreiz aplūkoju,jo varbūt man vairs nekad nebūs iespēja tās redzēt. turklāt šo gleznu izstāde ir tikai līdz 2008.janvārim. varēju doties mājās kopā ar demelzu,kas arī dzīvo Clayhill,taču teicu viņai,ka gribu izmantot vēl šo dienu Londonā. ak,ko gan vēl var izmantot,kad piecos jau ir tumšs un ārā ir auksts? negribēju doties atpakaļ uz Victioria station,gribēju atrast citu staciju,bet neatradu,tāpēc pa citu ceļu nonācu pie Victioria. stacija bija pārpildīta ar cilvēkiem - tieši tas laiks,kad visi dodas mājup no darba. iesēdos metro,lai aizbrauktu līdz Vauxhall,jo zināju,ka Vauxhall ir priekšpēdējā pietura vilcienam no Kingston vai Surbiton uz Waterloo. domāju,ka no tās stacijas zināšu vilcienu,ar kuru tikt līdz Surbiton. bet nonākot tur un raugoties vilcienu-gala-staciju-nosaukumu atiešanas laikos no Vauxhall,neviens nelikās pazīstams,un information desk te nekur nebija,jo stacija pārāk maza,tāpēc devos ar vilcienu līdz waterloo,un tad no waterloo ar fast train uz Surbiton,kas bija tik pilns,ka visas divdesmit minūtes stāvēju kājās,ik pa brīdim aizverot acis un
aizmiegot uz vairākām sekundēm.
nonākot mājās un slēdzot iekšā datoru kā parasti,esmu nepatīkami izbrīnīta par to,ka dators neslēdzas iekšā. nekādas reakcijas,nekādas skaņas. vakaru pavadu neierastā klusumā un neizpratnē. un tomēr ar skaidru mērķi rīt nest datoru parādīt tam gudrajam puisim,kas man toreiz datoru salaboja tā,ka tagad tas spēlē gan ne-latvijas reģiona dvd,gan neorģinālos cd un visus pārējos.