30. Janvāris 2025

• I (¼)
• 30.1.25 21:26
• Mēs pat nebijām iedomājušies kaut ko ķert.
  
  Kristiāns bija palaists uz pusdienas lauku agrāk un es.. Es vienmēr biju kaut kur līdzās. Strādāt vēl nemeklēju kur. Pabeidzis augstskolu iestāstīju sev, ka "atpūtīšos" kā biju dzirdējis citus sakām. Viņu vārdi bija patīkams vējiņš tādā pēc-augstskolas stresiņā. Vējš, kas pūta no citiem pieķērās man un es biju koks. Neuzskatīju sevi par bezmugurkaulnieku, bet skrējējzirgs es arī noteikti nebiju. Es biju koks, ko nevar apgāzt ar radikālām idejām, bet tādas kā vējš, kas aizķer un aizskrien - tās man patika. Šūpoties bija viegli, jautri un no malas arī es nebiju kaut kāds parasts pagalma miets. Kristiāns nepīpēja un es arī ne, bet tas bija sasodīti labs moments, kurā to darīt.
  
  Vinš iziet no kafejnīcas aizmugurējām durvīm. Mēs sasveicinamies ar mūsu īpašo (pff, īpaši neoriģinālo) roku sveicienu trīs sitienos, ko noslēdzam ar grandiozu (pff, grandiozi garlaicīgu) pusapskāvienu un uzsitienu pa muguru viens otram. Tad parastie "Nu ko?", "Aij, ko pats?" un klusums. Un šis ir tas moments, kur mēs sāktu vilkt dūmu.
  
  Viņam bija četrdesmit piecas minūtes šoreiz un tā kā juta, ka šefs ir labvēlīgs pret viņu, tad varējām vēl pārdesmit minūtes ielikt kabatā. Tāpēc daudz nedomājot pacēlām buru uz upes pusi. Samērcēt kājas. Kristiāns it kā bija nostabilizējies, bet es zinu ka viņš arī "atpūšas". Viesmīlis jau nav viņa sapņu darbs. Un tomēr viņš atpūšas produktīvāk, es pie sevis nodomāju.
  
  Ūdens bija patīkami veldzējošs un es ļāvu samirkt uzrullētajiem džinsiem vēl mazliet. Kristiāns gan bija "all in" un atrādīja visus izbijušā peldētāja spēku, nopeldot vairākus šurpu-turpu, kad skaļi smejoties un brienot ārā, ar ceļiem sitot ūdeni sev pa priekšu, kliedza "Skat, skat! Ēēēē! Ūja-ūja! Ēēē!" - un turēja kā karstu ogli diezgan pamatīgu, rokās lēkājošu zivi -"Ha ha! Tā pati ieleca man rokās! Kā tas var būt?!".
  
  Es neticu zīmēm, bet tad es sapratu, ka viņš pirmais atradīs savu sapņu darbu un jebko citu - viņš jau bija ūdenī ķert.
  
• jau 0 irnocitē domu

• gaisma.
• 30.1.25 22:16
• daudz visādu kārtīgu prieku un tad bail par nekārtīgajām bēdām, kas vienmēr ir bijušas un uzpeld tad, kad prieks ir sakārtojies līdz galam visos skapjos ka jāiet pakaļ, jāver durtiņas vaļā un jāizvēlas pašam. neveļās ārā pats, nekrīt ar blīkšķi virsū, netaisa bailīti no sāniem. varbut sataisīt smalku malku talku un sasaukt papriecāties kādu vācieti, lai izbauda latvijas vasaras sūdus. es iepirku 3kg ar ķilavām un lieku uz sviesta ar atvērumu uz augšu lai labāk iekosties citādi ja āda uz augšu tad var nenokost un visa ķilava aizslīd vienā kumosā un pārējā maizīte jau ir puplika un jūtos ka ēdu vai nu tikai ķilavu ņam ņam un tad pliku sviestmaizi ņam ņam un tad mēģinu vēlreiz. rīts pienāk un es košļāju to nolādēto ķilavu, kurai izrādās bija iekērusies plastmasas maisiņš stūrītī un es tikai dienasgaismā (rīta) varēju saprast kas par velnišķīgu sāpi. un gaismas simbols tiešā nozīmē simbolizē nozīmi ka dienas zīme ir gaismas simbolizēta un sterilizēta gaisma.
  gaisma. gaisma. gaisma. gaisma. gaisma. gaisma. gaisma. gaisma.
  
• jau 0 irnocitē domu