17. Marts 2009

• ksi monex Vivis
• 17.3.09 22:51
• vkar pie mūsu sadedzinātās suņu būdas uzplaukuši četri iepirkuma maisiņi. viņi runā vieglāk, kad uzpūš vējš, bet arī bez tā spēj redzeet vēl vienu. Mums shoreiz nebija sunju buudas, bet mēs sadedzinājām maisiņus. tas ir tā ļoti vienkārši un nedomājot - sadedzināt visu vienkāršo par ko priecājāmies.
  Nākošgad mūsu sadedzināto maisiņu vietā mēs dedzināsim visas skudras, kas tur būvējās šajā grūūūūūūūūūūūūūūūūūūūūūūūūūūūūtajā laikā
  
• jau 0 irnocitē domu

• sdddddfff
• 17.3.09 23:04
• no lielākajiem papīrkrāsas paklājiem es varēju salocīt tikai lielu detalizētu ziloni, kamēr citi lidmašīnītes, kuras lido. un es varēju mest ziloni no deviitaa stāva, tas lidoja tik daudz, cik krita. un tās bērnudārza asaras, man šķita daudz lielākas, jo visiem tak bija lidmašīnītes un es nemaceju. tad mājas uzprasiju tetim iemacit mani sataisit lidmashiniti. iemaciija, bet shii infa izspieda aaraa papiirkraasas zilonjdatus. kaa varētu tagad mainities es pat vinju nemestu no 9.staava. vinsh varetu ar mani braukāt liftā no pēcpusdienas līdz 13 dienā. Vinju sauktu - LemuNaks
  
• jau 0 irnocitē domu

• tekļācs
• 17.3.09 23:23
• nezinu vai drīkstēju to rakstīt, bet pirms nedēļas ieklīdu tādā telpā (nejauši!), kur visi bija akli. Es, protms, to sākumā nesapratu un atvainojos grupas vadītājam. Viņš pagriezās uz manu pusi un es vēl viņu domās nokritizēju, ka vada nodarbību saulesbrillēs. Pasmaidīju, atvainojos, gribēju jau iet prom, kad viņš palūdz vai nav minūte palikt, jo viņiem ir interesant tēma. Es tā automātā pagriezos pret tāfeli, jo parasti mums literatūras skolotāja uz tāfeles uzrakstīja stundas tematu. bet tur nekā neiraudzīju - protams, kāpēc tur tam vajadzētu būt. Nepajautājis, kas par tematu, es pozitivēju ar atbildi un piegāju tuvāk. Tajā brīdī es jau biju sapratis, kas notiek un kas tie tādi.
  "Bērni, panāciet šurp!" - visi piecēlās un daži taustīdamies (tomēr katrs mēģinaja pēc iespējas mazāk) nāca klāt. un daži ietriecās manī un citos. smējās - palika skaļi. tad pasniedzējs palūdza man pietupties un pārējie bērni sāka aptaustīt mani. un ne pa vienam, bet visi reizē. un lai gan es sapratu, ka viņi mācās, man bija tik ļoti nepatīkami, ka viņi neko neredz un es redzu. viņi visi ar rokām sejā, ausī, matos pa uzacīm ar nagiem un paa kaklu un miljons roku un tu saburzīts.
  paldies
  es devos prom. neomulīgi forshi
  {tālāk drīkst stāstīt}
  
• jau 1 irnocitē domu