mry's Journal

5:16pm: man te pavasarīgs bērza noberzums sulo, neizdodas sakrāt neko lielu un skaistu, sprūk runa neartikulēta :). Vakarnakt piedaugavas apkaimē putnu miljoni (piedauzīgi) kliedza un runājās, pasaules malā gan jau tas pats, un tad vēl būs pirmās lapas un varžu mākoņi, un teorētiski arī grūtības nosēdēt telpās, lai gan manis skolā tik un tā ir maz. Uzbarojos šodien no mīļajām meitenēm, tik labi ap sirdi. Mazais iekšējais emo-shematiķis gan velk kvadrātsaknes un prāto par atkarību no iespaidiem (atstātajiem un gūtajiem), un tik tagad šeitan pārvēršu visu par lidojošām atskaņām un noskaņām. Tik savādi, ka ir viens taras nodošanas punkts, viena uzpildstacija, viena automazgātuve un viena smadzeņķīmiskā točka (nu ne jau, ka pa vienam, bet ka ir). Pilna pasaule blanku, kurās ar zīmuli ieskricelēt personas kodu. Tagad bremzēju ar papēdīšiem smiltīs, garš jūras liedaga švīksts un putekļu berzes mākonis, gribu rakstīt jebkur jebko, un paturēt vēl arī tās blankas, lai tad, ja nesanāk, var ļauties tehniskajai apkopei. Un vēl ieurbju sev mazo urbīti, lai slaucamā mašīna darbotos abos virzienos, lai piena upes un medus krasti. Lai gan kārdina variants par all-in-your-mind un sociālā taisnīguma atmešanu, un atkal meklējos un pucējos, lai nāktu sapņu grāmata baltos vākos un pateiktu, kā IR, kā VAJAG.
klik klik vējš astē!! :)

5:36pm: kārtējo reizi pilnīgi iztizlojos laborā, pienācis laix samierināties, ka tieši tā arī mani tur uztver, un šļūkt cauri uz to, ka es šļūcu cauri. Kvalitāte (ar lielo burtu kā @ 'Zen and the Art of Motorcycle Maintenance') gan joprojām iekšā ceļ dumpi. Ko darīt, ja es lēna un rūpīga, un tās astoņas rindiņas darba trīsreiz izlasīt, septiņreiz pārlasīt, paņemt 2 grāmatas no bibliotēkas, izdrukāt papildinformāciju no weba, izprast visu uz atpakaļu līdz atomam, un, nedod dies, vēl acetona (ne)sakarā sainteresēties, kas tas tāds gluons un kvarks. Un tad apskatīt traukus un zināt, ko kurš posms dara, kas man kur jādara, un cik ļoti precizitātei šeit vai tur ir svarīga loma. Man vajag zināt visu smalki un detalizēti, un tad es varu rīkoties. Pilnīgi skauž, ka cits cilvēks var atnākt, saliet, izdarīt un jau aiziet mājās to pārdesmit minūšu laikā, kamēr es, apjukumā, ka nav laika visā iedziļināties, ķeru un grābju ķep ļep, sirds sāp par kvalitāti. Ak, dzīvot tur, kur termiņi garāki un temperaments ašāks.

11:13pm: vajag iemīlēties.
vispār mīlestība ir tā domu sfēra, kur 'vajag' un 'gribu' skan tā mazliet izvarojoši un brutāli; turklāt starp mīlēšanu un iemīlēšanos tā atšķirība ir milzīga, vislabāk būtu, ja mācētu atkal abus kopā - mīlēt dikti un iemīlēties.
mazgāju grīdas un domāju. domāt jau arī par mīlestību nevajagot, vajagot zaudēt prātu un galvu, atceros, reiz atpakaļ laikā pa lv netu klīda ošo "iedomājieties sevi bez galvas" meditācija. tieši zaudēt sajēgu un nopietnību gribu, iegūt ikdienas loģikai kompānijā arī neprātīgu vieglumu. Bet pats svarīgākais, kāpēc gribu iemīlēties, ir spēja dot, spēja un gribestība dot dot dot - otram un visai pasaulei, jebkuram un konkrētajam, dot, kur vien iespēja, jo dodas, jo pašam ir tik daudz, jo dot ir priex. Ikdienā man ir uzkāpis lācis, un daudzas citiem pašsaprotamas lietas man ir tāds piepūles un apzinātas rīcības darījums, ka labprātāk ierakstu sevi sliņķu gadagramatā un veģetēju lēni un nepamanīti, tāds gluds dīķa spogulis (droši vien ne dzidrs kā budas meklētājiem, bet tāds plankumains un silts). Ikdienišķā komunikācija, flirtēšana, runāšana, jebkādas attiecības, otrās tikšanās no manis prasa nežēlīgi daudz spēka, un vislabprātāk es izvēlos to taupīt. Nez, vai tā ir nolaidība - būt tik slinkam, lai gūtu un radītu prieku komunikācijā ar cilvēkiem?
iedvesmu man izrodas rast tikai vienatnē, tāds konkrēta izmēra distances nogrieznis starp vienatni un nākamo tikšanās reizi. visi skrējieni naktīs un pļavās, kaut nemanāma iz-izolēšanās pasākumā, lai prieku ieraudzītu no malas, distance, kurā otrs cilvēks tiek ilgots, bet vēl nav sasniedzams, zināšanu līmenis, uz ko tiekties - vienmēr tam kumosam jābūt tālāk..
tad tikai vienmēr sanāk nesatikties,
vienmēr ilgoties vēl tālāk, lai vispār justu sirdspukstus tur iekšā,
tomēr tik tuvu, lai nepazustu vientulībā

bija vēl daudz iekšā (pūt, pūt!), bet jāsteidz uz to pēdējo vakara sliežu tārpu