Namtar's Journal
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Saturday, October 2nd, 2004
| Time |
Event |
| 10:52a |
Sēžu pie kompja teļnaškā, graužu ciedru riekstus, kurinu pīpi(zb belamor kanal:), klausos prošaņije slavjanki. Vakar naktī ielidoju Rīgā, dzeram ārā šampanieti, iet garām viena raudoša meitene. Prasam - kas uz sirds? Ai, baigi sūdīgi, atlidojusi no Londonas, tur laikam strādājusi, tagad baigi grūti, neviens nesagaidijis, viesnīca sūdīga gadijusies, tāda pabomzīga, tv neesot, tikai gulta un viss. Kautka grūti bija novaldīt smieklus pēc pusnedēļas bez elektrības, ģerevņā kur dubļi ir līdz ceļiem, kur nav tualetes, vannas, kur cūkas staigā pa "ielām", kur nav vannas, dušas, kur nav izlietnes, kur
ūdens ir upē, kur tu nekad neesi tīrs, kur veikalā var nopirkt tikai putraimus un cepumus, bet kur ir burvīgi cilvēki un nežēlīgi interesanti pavadīts laiks.
Ko es darīju sibīrijā? Nesen Krievijā bija tautas skaitīšana un apmēram tūkstoš cilvēku kā savu tautību bija ierakstījuši - Latgaļec. Mēs devāmies uz vienu ģerevņu netālu no Novosibirskas(500km, no kuriem 100km pa purvu, kurš lepni nes nosaukumu - ceļš. Ģerevņu sauc Timofejevka un mēs cerējām tur satikt pāris Latgaliešus, kuru senčī devušies uz Krieviju labākas zemes meklējumos 19. gs. beigas. Mēs cerējām ka būs vēl palikuši daži kuri mācēs latgaliski, vai vismaz kautko par viņiem pastāstīt. Uzrakstīšu par visu braucienu kā mums veicās visa ceļa gaitā, itsevišķi par piedzīvojumiem Sibīrijā, bet protams arī par ceļu uz turieni, par divām dienam Maskavā, kur gan man galīgi nepatika, atšķirībā no Novosibirskas un Sibīrijas, kura mani tā pārsteidza, ka es tagad par Krieviju domāju pavisam savādāk nekā agrāk. | | 11:08a |
Ceļš uz Sibīriju
Satikāmies lidostā, 10 cilvēki, divi profesori, viens no integrācijas biroja un 7i studenti. Līdz Maskavai aizlidojām bez starpgadijumiem, ja par tādu neuzstaka lidojumu ar Aeroflot, kur tev pusdienās pasniedz otrā svaiguma bulciņu un paziņo, ka tehnisku iemeslu dēļ tēju nevar pasniegt. Dienu pastaigājām pa Maskavu, nodevām sveicienu biedram Ļeņinam no biedriem Latvijā, divatā paēdām par 20ls ātrajā ēstuvē, izstaigajāmies caur simtiem kontrolēm, pat makdonaldā, kur pārbauda vai tu nenes kādu šaujamo vai vismaz nazi. Kur apjautājās vai somā ir baterejkas vai patronas. Pēc tam 6as stundas čekojāmies lidošanai uz novosibirsku, sēdējām uzgaidāmajā zālē ar vēl kādiem pāris tūkstošiem, dzimtenes pilsoņiem, kamēr izdevās tikt uz lidmašīnu kas lido uz Novosibirsku. Pēc 4ām stundām tu jau laimīgs esi tur, kur mūs sagaida pasniedzēja no vietējās universitātes un nogādā mūs viesnīcā. | | 11:57a |
Jaizbrauc uz centru, paskatīties Rīgu, vēlāk uzrakstīšu pārējo ko redzēju sibīrijā.
Vasali | | 10:34p |
Novosibirska
Viesnīcā interesanti bija tas, ka pa nakti katrā stāvā atdusas pa vienam dežurantam dīvānā. Un ejot naksnīgā iedzeršanā protams rodas vēlme apmesties uz dīvāna, bet tur guļ - dežurants. Nevar saprast vai viņi uzmana teroristus, vai apmeklētāju tikumību, katrā ziņā ne viena ne otra Novosibirskā nav. Vakarā uz numuriņu uzzvana vairākas meitenes un jauki apvaicājas vai nav vientuļi. Bet vispār Novosibirska ir baigi patīkama pilsēta, daudz interesantāka par Maskavu. Tūristu tur tikpat kā nav, bet vienalga tur ir ko darīt, jo ir daudz kas interesants un savādāks nekā citur. Piemēram dienas vidū notika kautkāds pasākums - nosākuma viens vīrelis pie mikrofona runāja asprātības, acīmredzami mēginādams līdzināties Maksimam Galkinam. Pēc tam sākās častuškas un kautkādi valši kā no 30-40 gadiem. Tancujet vsje. Gan jauni gan veci un pie tam visi kopā. Mūsu meitenes pamanijās izdejoties ar vecīti kam moš gadi jau 90. Tad man sāka iepatikties, nopirku belamor kanal un jūrnieku teļnašku, pie tam īstu, jūrniekiem, nevis tūristiem, ziemas variantu, no kokvilnas. Vispār novosibirska ir apmēram 3-4 reizes lielāka par Rīgu un tajā dzīvo 1.5milj iedzīvotāju. Tur ir daudz krogu(tur gan viņi saucas bāri) un restorānu, un laikam arī klubi, kurus gan man nesanāca apmeklēt tā iemesla dēļ ka man riebjas klubi. Pēc 3 dienām mēs iepazinamies ar šoferiem - Andreju un Igoru un devāmies ceļā uz Timofejefku. | | 10:51p |
Ceļš uz Timofejefku
Ceļš uz Timofejevku ir apmēram 600km un jābrauc 8-10 stundas, jo liela daļa no tā ceļa ir neceļš. Pa ceļam mēs dziedājām šoferiem latviešu dziesmas, ēdām un nīkām. Ap kādu 8o stundu es jau paliku īgns nodomādams ka tieši tik ilgu laiku vajadzētu lai aizlidotu uz Ameriku, bet es kratos pretīgē smirdīga kastē uz vispamestāko vietu pasaulē. | | 11:29p |
Timofejevka
Pēc tam vairs nevajadzēja ilgi gaidīt, nepagāja ne divas stundas un mēs bijām klāt. Arā bija tumšs nekā daudz nevarēja redzēt, mūs uzņēma vietējie, runāja krieviski, itkā kāds kautko arī esot dzirdējis latgaliski, visiem nāk miegs, paēdam vakariņas, parunājam ar šoferiem. Andrejs izrādas esot bijis Čečenijā, karojis. Apsolijās atbraukt pēc 10 dienām pakaļ. No rīta līst lietus, bet nu ir skaidrs - mūsu saimniece Baba Ņina runā latgaliski, tiesa viņa mūs saprot diezgan slikti, kaut arī mēs visi 10 mākam latgaliski un puse esam latgalieši. Izlienam no mājas, pirmais iespaids diezgan nepatīkams, viss dubļains, divas "ielas" dubļi 15cm, auksti kokiem birst lapas. Bet uz vakarpusi noskaidrojas, izrādas ka ciematelis ir tīri smuks, tā kā brīvdabas muzejs, mājas ar kokgriezumiem un
iekšpusē smuki baltas ar tepiķiem pie sienas un uzkurinātas briesmīgi siltas. Jo ilgāk uzturamies Timofejevkā, jo vairāk saprotam ko runā vietējie un saprotam ka latgaliešu te ir daudz. Saskaitam visus iedzīvotājus - 173, no tiem 70% latgalieši, no tiem lielākā daļa runā latgaliski, bērni runā krieviski. Pārējie iedzīvotāji Krievi, Ukraiņi un divas tatāru ģimenes. Gandrīz visi šo to saprot latgaliski. Pat tatāri pateica ka zinot dažus vārdus - iudens, maize, nauda. Bet latgaliešu valoda te nav parasta, tā ir tāda kādu runāja pirms 150 gadiem. Nav neviena jaunā vārda, ir daudz arhaisku vārdu, un viņi ir pieraduši ka ir tikai viena izloksne un nesaprot vārdu pat tad ja tam ir tikai viena zilbe savādāk pateikta. Ja runā latviski, viņi no 30 vārdiem saprot labi ja vienu. Viņus saprast ir diezgan viegli, ja neskaita krievisko vārdu piejaukumu un dažus jocīgus vārdus - kur jius bejat, kaitejāties? Bumbu kaitējāt? Kačalēni kaitējas pa istabu. Kur garmoņists, lai nõk kaitēt garmošku. Viņi nesaka kreisā roka vai kreisā puse, viņi saka keirā. Viņi nesaka atbraukt, atiet, viņi sakat atjāt - jūs ar samaļotu atjājāt? Viņi atceras dažas dziesmas latgaliski. Arī pūt vējiņi. Prasam - kas ir kurzeme? Nazinam. Kur tāda zeme ir? Nezinam, gan jau ka nav. Tādas kurzemes nav nemaz? Gan jau ka nav. Kurzeme ir mitoloģizējusies. Toties latgale kautkur ir, bet tālu, tāpat kā Latvija, kas varbūt ir tas pats kas latgale, bet varbūt arī nē, bet vienalga gribētos uz turieni aizjāt.
No rīta sakam - lobs reits. Mums atbild - nov labs, ljeits līst. Nu labi, sakam vēl vienam - loba dīna - nu loba loba, sauļeite speid. Pie veikal sakam vienai tantei - lobs reits, šī atbild - a kos man tagad jāsaka - a ko jūs sakat parasti, kā sveicinaties - Vasali. Viņi nekad nesaka labdien vai labrīt, viņi saka tikai Vasali. Pa ielām staigā cūkas, zosis, govis, pašas iet ārā, pašas nāk atpakaļ un viņu ir ļoti daudz, tāpat kā mēslu. Cilvēki ir ļoti draudzīgi, tāpat kā latgalē, visi grib iedzert. Visi pacienā - ar kandžu, nastojku, spirtu, brašku. Braška ir dzira no kā dzen samagonu, nevisai stipra, duļķaina, garšo pēc rauga. Vietējie viņu smejoties sauca par sibīrijas balzāmu, kad mēs viņiem devām rīgas. No braškas grūti piedzerties, bet viegli dabūt dullu galvu, no rīta sāp kuņģis un aknas. Bet 1.5litri maksā 30rubļus, 60 santīmus. Daļa no mums paliek pie Babas Ņinas, daži pie viņas māsīcas Babas Beņas un pārējie pie Ņinas meitas Taņas un viņas vīra, Donas Kazaka Vladimira. Visi viņi ir ļoti viesmīlīgi, visu laiku dod ēst, kurina pirti, Vova mūs ved medībās, un dāvina, pārdod un iemaina visādu zvēru ādiņas. Vietējā skolotāja mani un vēl vienu pavizināja ar moci, šeit vispār valda vīrieša kults. No rīta pie Babas Beņas, sēžu pie galda, ienāk viena no mūsu meitenēm. Beņa saka - īļīc puišam ēst. Meitene ieliek joka pēc un saka man - nu bet tu padod man krēslu. Beņa to dzirdot saka - Vot ļentaika, šeļma, ej pati, ļiks veļ puišam ceļtīs, vot ļentaika. Nācās vien pašai iet pēc krēsla:) Vīrieši biežāk dzer, neka strādā. Vienu rītu runājam ar latgaliešiem diviem kas labo pumpi. Tur klāt arī divi krievi, sadzērušies, visu laiku mēģina ar latgaliešiem runāt. Tie saka - itūs krīvus vajadzētu nahuj no šejīnes, dzar tikai un traucej strõdõt. Es saku - A tu pots nadzer? - Nu dzaru, vokor pīsadzērūs, šudin atpohmeļijos un strõdõju. Bet krievi tādus apvainojumus neņem galvā, viņi par latgaliešiem saka, ka tie esot strādīgi un labi. Aizejam pie viena latgalieša kas cietumā sēdējis, po glazam var redzēt ka labs cilvēks. Tur pritonu ierīkojis, pats, viņa brālēns, puskrievs un divi krievi jauni. Runājam ar viņu citā istaba, kur krievi netiek laisti, jo tur ir tīrs un vecāku bildes pie sienas. Latgaliets stāsta - PIrmūs pīcus godus īdeva naparkū - sēžu klubā(tāda māja kur nekas nenotiek, visi sēž, klausas mūziku un dzer), ēdu semachkas, īnok vīns nū blakus sātas i īsit pa rūku, izmat semechkas. Es izeju laukā, pajamu bolku i maucu shim pa golvu, a bolka gadejās nogla, īlauzu čerepu. Nu i tad dabūju 2us gadus par to ka mašīnu nozagu, beju pelnijis, a tī pirmī 5i naparkū. Visi ļoti taupa benzīnu, jo benzīnu var dabūt tikai vengerovā, 90km attālumā. Kad piedzeras, tad moča īpašnieks, dzērājs, brauc pat uz blakusmāju ar moci. Vēl ģerevņā ir viens zaparožecs, kuru saimnieks ieguvis dzērumā samainot to pret kombaini, par ko runā viss ciemats. Braucām uz ezeru likt tīklus, ezers purva vidū, atpakaļceļā zirgs sāk grimt purvā, iegrima tā, ka tikai galva palika ārā, knapi izvilkām.
Prasu babai ņinai, kā sauc kaķi - murka. Prasu babai Beņai, kā sauc abus melnos kaķus - Murka. A otru - Murka. Kāpēc abas vienādi? - a jos tak obas kochenes. Prasu vovam kā sauc kaķi - Vasjka. Prasu Taņai kā sauc kaķi - Vasjka. Izrādas ka kaķus vienmēr sauc vienādi - runčus par Vasjku un kaķeni par Murku. Kaķi ir daudz, jo ja uzliek lāstu, tad cilvēka vietā nomirstot kaķis. Gandrīz visās mājās dzīvo domovoji. PIrms 20 gadiem vēl esot skraidijuši čeravnieki(vilkači) Tikai viņi nepārvērtušies par vilkiem, bet gan par cūkām vai suņiem vai pat par ratu riteņiem. Vienai cūkai suņi nokoduši ausi, no rīta vienai bābai nav bijusi auss. Bāba ir precēta, meituška ir neprecēta. Prasam vai viņi lamājas. Lamājas. Krieviski? Jā. Kāpēc? Tāpēc ka tas nav grēks. Kā izskatas dievs?
nezinu īsti, bet man ir bilde. Parāda mums jaunavas marijas bildi. Mēs sakam - izskatas pēc sievietes. Var jau būt ka nedaudz, bet tā ir. Reliģiju viņi traktē brīvi, jo viņiem bībeles ir no vestas no latvijas, 19.gs. un viņi īsti vairs nemāk lasīt latīņu burtiem, viņiem nav mācītāja, bet viņi ir katoļi.
Timofejevka ir pie upes Tartass. Upe ir pilna ar zivīm un es esmu aizmirsis spiningu. Vietējie ķer ar primitīviem instrumentiem, ja pieķeras lielāka par 20cm, tad noraujas ar visu āķi. Bet esot līdakas cilvēka augumā. Pats redzēju kā lēkā tādas kāŗtīgas, bišķīt gan mazākas, uz kādiem 5kg. Timofejevkā ir paaugstināta radiācija, kādas 2as reizes, 100km attālumā kādreiz ir bijusi raķešu bāze. vienu dienu sarīkojam vietējiem koncertu klubā, dziedam latgaliešu un latviešu dziesmas. Viņi dzied savas, latgaliešu un krievu.
Kad tu ej uz tualeti lai kārtīgāk nokārtu dabiskās vajadzības, lai arī cik ilgi tu to neatliktu. Tu dodies uz caurumu dēļu būdas grīdā, dubļainu, uz kura protams to var darīt tikai tupus vai kājās stāvot. Vispirms tev jāiziet cauri kūtij, jāpastumj nost no durvīm zirgs, kurš visa procesa laikā tev skatās acīs un ēd sienu. Blakus rukšķ cūkas. Vannas, dušas un izlietnes protams nav. Ir pirts.
3dienas pirms prombraukšanas sasnieg sniegs. Pazūd elektrība, samaitājas telefons. Ceļam sniegavīrus, pikojamies, sniegs ir pusmetru dziļš, ārā - 5 - 15. | | 11:29p |
Ceļš atpakaļ
Mēs sākam palikt tramīgi, jo ceļš jau pirms tam bija tāds kuru latvijā sauktu par valni purva vidū. Lai arī zeme ciematā ir sausa, kā uzlīst lietus, vai sniegs, kaut 15min, tā parvēršas dubļu jūrā. Temperatūra lēnām nostājas ap 0 un ceļš paliek par purvu. Mēs sākam domāt ka šoferi varētu arī neatbraukt. Sakam vietējiem - a autobusi uz Vengerovu taču vienmēr iet, reizi dienā. viņi atbild - kad ir ziema, tad neiet. A pasts taču iet? Kad ir ziema, tad neiet, bobiks reizem atbrauc, kad nenogrimst. A zirgs iet? Iet, tikai trīs dienas. Sēžam nevisai iepriecināti par iespēju palikt visu ziemu timofejevkā, kad vakarā dzirdam mašīnu, taurē. Izskrienam ārā - busiņš ar krievijas karodziņu, pa logu izkāries igors. Mēs saucam - privet, dumaļi što njeprijedite. Izkāpj Andrejs - Ruskije svajih na vojne njebrosajet. Uz mūsu sanākšanu sanāk puse dzerevņas. Kamēr no visiem atvadamies, kamēr apsolamies visiem atsūtīt vēstules, kamēr sadodamies rokās un nodziedam auga auga rožiņa, paiet stunda. Baba Ņina un Baba Beņa apraudas. Raud arī jaunā skolotāja ar vārdu ko krievi neseaprotot - Neļ, vēlāk izrādijās ka viņa ir Aneļa(Annele) Kad mēs kautkā izstumjam busu no Timofevkas un sākam braukt pārāk bieži nekāpjot ārā lai to stumtu, redzu ka arī autobusā daži mūsējie raud, visdrīzāk ka mēs Timofejevkā vairs nekad neatgriezīsimies un ja mēs atgriezīsimies pēc 10 gadiem, tur vairs nekā nebūs. Bet ceļš vel nav beidzies, pa to jābrauc vismaz ar 60- 70kmh, jo citādi mašīna iestieg. Bet tagad viņa pa slapjo valni, kura abās malās ir purvains mežs, brauc kā kuģis, draudot iegāzties ar diezgan pamatīgu ātrumu kokos un nogrimt purvā. Bet šoferis kuģi vada tīri labi, izrādas čečenijā esot bijis jābrauc liela ātruma pa kalnu ceļiem, lai nevar sašaut bruņu transportieri. Pēc kāda laika sāk riebīgi čīkstēt ritenis. Apstājamies sausākā vietā. Salūzis tilts, ritenis ir izlīdis gabalu lauka. No timofevkas 30km, līdz Vengerovai 50km. Ārā 0 grādi, paliek aukstāks. Mobilie protams nestrādā. Dubļi līdz ceļiem. A shto mi budjem delatj? A shto delatj, budem jehatj. Un aizbraucām ar visu riteni kroplo līdz pat Novosibirskai. Pa ceļam gan šoferis aizmiga un iebrauca pretējā braukšanas joslā, bet pēdējā brīdī viena mūsējā viņu pamodināja(viņa bija vienīgā kas negulēja tajā brīdī) | | 11:40p |
Novosibirskā un mājās.
Novosibirskā mēs pavadijām vēl 3 dienas. Bijām universitātē, runājām ar krievu studentiem par Latviju, ES un valodas jautājumu, kas viņus tikpat neuztrauc. Tāpat kā viņus neuztrauc Maskava. Tas viss ir tālu. Un viņiem ir visi dabas resursi un viņi labprāt atdalītos no Maskavas. Viņi pavisam normāli uztvēra mūsu valodas politiku, to ka daudzi karojuši pret viņiem, vācu pusē. Viņi vairāk satraucās par mūsu likumu ka nevar pārdot alkoholu pēc 10iem. Es viņiem teicu ka viņi ir daudz draudzīgāki un foršāki par mūsu krieviem. Viņi atbildēja - mēs esam sibīrieši. Vakarus pavadijām staigājot pa bāriem. Pēc tam nonācām riebīgajā Maskavā un pēc dienas beidzot Rīgā.
Protams ka notikumu bija daudz vairāk, bija smieklīgi, bija skumīgi, bija visādi, bet visu nav spēka un laika un vietas izstāstīt.
Ja braucat uz Krieviju, braucat uz Sibīriju. Rosija nachinajutsa toljko za uralam. |
|