Namtar's Journal
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Tuesday, February 24th, 2004
| Time |
Event |
| 11:20a |
Valodas barjera
Sēžu no rīta vannā, pīpēju ūdenspīpi, klausos kā kaimiņiem suns rej un atceros savu piedzīvojumiem bagāto jaunību, kā pa pasauli ceļoju, kā Čečenijā biju, kā laukos ar vilkiem kāvos un atcerējos vienu tādu posmu dzīvē, kad es florbolu bieži spēlēju. Biju es komandā interesantā, kas Salaspilī bāzējās. Komanda lielākoties sastāvēja no policistiem, vel tur bija daži bandīti, daži alkoholiķi, veterinārārsts un es. Sabiedrība bija interesanta un jautra pie tam arī labi bruņota, bet nekādi konflikti nekad neizcēlās, policisti ar bandītiem sadzīvoja labi un vispār dzīve tur bija jauka. Komandā bija viens lietuviešu milzis, kas strādāja par apsargu kādā iestādē. Spēcīgs un nevisai runīgs jo no pārējiem viņu šķīra nepārvarama valodas barjera. Angliski viņš nerunāja, krieviski arī nē un man pat šķiet ka viņš arī lietuviski nevisai labi runāja. Vispār viņš ar plašiem teikumiem gandrīz nekad nerunāja. Vienmēr tikai - čau, labi, aaha, uuh, wwf, blja, suka, aaaa, buu. Bet divas reizes es dzirdēju no viņa pa teikumam. Un jūs zinat, ja cilvēks savā dzīvē nekad nav runājis, tad kautko pasakot viņš bez šaubām pasaka ko ļoti vērtīgu. Pirmo reiz mēs ģērbtuvēs runājām par tv skatīšanos un tad viņš teica - toms un džerijs forša multene. Otro reizi milzis ierunājās pēc kāda pusgada, kad mēs dalijāmies pa maiņām un kā tas parasti notiek, nekādi nevarējām sadalīties. Varēja redzet ka lielais lietuvietis grib ko teikt, bet nenāk vel āra īsti, tad beidzot viņš norāda ar roku uz vienu bariņu un saka - A nuka, bļa, visi uz to pusi!!!
Viņš jau pēc izskata atšķīrās no parastiem cilvēkiem, liela auguma, milzīgām rokam, uz vienas uztetovēta sieviete. Staigā vienmēr kapišonā un saraucis uzacis un savu spēcīgo, bet nevisai lielo pieri. Visi spēlējot florbolu, parasti dzer ūdeni vai sliktākā gadijumā minerāludeni, bet lielais lietuvietis dzēra kandžu sajauktu ar zaptūdeni, kas viņu spēles laikā padarija vel briesmīgāku. | | 8:15p |
Pastāstīšu jums Iliadu
Grāmatas vispār ir nejēdzīgi lasīt, viņas baigi garas parasti un visu var daudz īsāk pateikt, pie tam iliada ir sarakstīta dzejā, senie grieķi vispār neaizdomājās, ka var prozā rakstīt netikai uz sienas kāds kaimiņš ir krāns, bet arī savus mītus var tā pierakstīt. Vispār senie cilvēki līdz viduslaikiu beigām pārsvarā rakstija dzejā, tā ka atmetot šo arhaismu es jums izstāstīšu Iliadu, jo stāsts ir ļoti aktuāls un es pat teiktu mūsdienīgs, man vienam draugam ar nocēla draudzeni un viņš pēc tam savāca karadraudzi savā bmw un aizbrauca atspārdīt nolaupītāju un pat māju gandrīz nopostija, tb logus izsita...
Nu es jau te nedaudz aizrunājos pašā Iliadā iekšā. Es Iliadu vispār pēdējo reizi lasiju kad man bija 5i gadi, tāpēc piedodat, ja gadās kādas neprecizitātes, bet nu galvenais jau ir doma. Viss sākās ar to, ka karš jau iet uz beigām, bet es sākšu ar sākumu, kurš Iliada nemaz nav uzrakstīts. Tātad Parids no Trojas iepatikās Afrodītei un tas nemaz nebija tik grūti, vaidzēja tikai pateikt, ka tā smukāka par Atēnu un Hēru, kas ir tikai loģiski, jo Afrodīte, kā zinat tīri smuka tajās skulptūrās izskatas, augums tāds samērīgs, ir ok. Toties Atēna ir asbezta vecene kas pie tam jau tēvam savā laikā galvassāpes sagādājusi un Hēra arī nekāda skaistā noteikti nebija, parasta ģimenes sieva kuru vīriņš regulāri krāpj. Tā ka Afrodīte aiz lielas laimes palīdzēja Paridam pavest Spartas valdnieka Menelaja skaisto sievu Helēni. Menelajs protams nebija nekāds duraks un pasūdzējās draugiem. Draugi savācās kuģos, par galveno iecēla Agamemnonu Atreja dēlu un devās troju postīt. 10 gadus centās un nekādi nesanāca un tad tajā pēdēja gadā sākas notikumi kurus apraksta aklais Homērs(kautgan nav īsti zināms vai viņš maz bijis un ja bijis, vai vispār rakstīt mācējis) Viss sākas ar to, ka Agamemnos, pats galvenais no visiem tur, atņem Ahilejam Pēleja dēlam(pašam krutākajam varonim) verdzeni smuku. Ahilejs protams apvainojās un atteicās ar trojiešiem turpināt karot. (Vispār bija tā, ka Ahilejam māte bija dieviete un tēvs nebija un māte viņu bija pataisijusi baigi neievainojamu, tikai papēdis bija švaks atstāts un Ahilejam arī bija pareģots, ka viņs Hektoru(Trojiešu krutākais varonis) nositīs un tad pats arī nomirs)
Nu un tad, kad Ahilejs bija atteicies cīnīties, tad Ahajiem(tiem kas nebija trojieši) sāka klāties diezgan slikti, Trojieši atdzina viņus pie pašiem kuģiem, lai arī daži tur bija diezgan labi cīnītāji, piemēram Odisejs(kurš vēlāk iekūlās visādos nejēdzīgos piedzīvojumos, kurus es varbūt arī kādreiz izstāstīšu) arī Diomēds bija diezgan ok vecis, tikai ne tik apķērīgs kā Ahilejs, Ajants vel tur bija nu daudzi, vienu vārdu sakot. Bet pats galvenais - viņi nekā prātīga tur nedarija, viņiem vairāk Dievi palīdzēja, tad Aress nokāpa lejā kādam palīgā, tad Afrodīte, reizēm Atēna, reizēm pats Zevs vai Hēra. Bet nu kad šie Dievi bija gana palīdzējuši trojiešiem, lai tie jau sāktu postīt Ahaju kuģus, tad Ahilejs atļāva savam draugam Patroklam doties pārējiem Ahajiem palīgā. Patrokls bija labs karavīrs, daudzus nosita(Homērs to ļoti skaisti apraksta, ar labiem specefektiem, gandrīz kā Spīlbergs savās filmās), bet beigās Patroklu pašu nosita, par līķi ilgi cīnijās un kad Ahilejs to uzzināja, viņš noskuma. Labākais draugs viņam Patrokls bija. Ahilejs ne tikai noskuma, bet palika dusmīgs un gāja trojiešiem atriebties, jo viņš domāja ka Patroklam paliks labāk,ja dažus trojiešu pie viņa kapa nositīs, bet Patroklam man šķiet tajā brīdī tas jau bija dziļi vienaldzīgi. Toties Ahilejam nebija un viņš uzsāka divkauju ar Hektoru. No sākuma hektors sāka mukt, apskrēja trīs apļus trojai apkārt un beigās izdomāja, ka tomēr var vinnēt un zaudēja. Ahilejs viņu ar šķepu dabeidza, piesēja aizmugurē kaujas ratiem un aizvilka uz nometni. Tur viņš jau gribēja Hektoru izbarot suņiem, kad atbrauca Hektora tēvs un izlūdzas lai līķi atdod, Ahilejs vecus cilvēkus cienija un atdeva(nedaudz gan pakaulējās), Tad arī Iliada beidzās, bet karš vel nebeidzās. Vispirms Ahileju nosita trojieši(tur Apolons protams palīdzēja, novirzot bultu uz Ahileja papēdi) Ar to ar vel nekas nebeidzās, pacīnijās vel tā kārtīgi. Un tad... izlīda Odisejs, viltīgs pēc velna, un uztaisija no koka milzīgu zirgu kur ielīda visi krutākie iekšā un pārējie itkā aizbrauca prom. Trojieši būdami nevisai gudri ļautiņi, zirgu ievilka iekšā un piedzērās kārtīgi aiz priekiem. Tad izlīda ārā visi lielie varoņi un varoniīgi nosita visus trojiešus un viņu sievas arī vai nosita vai aizveda līdzi un tā arī viss laimīgi beidzās, Menelajs dabūja atpakaļ savu sievu, pateica gan viņai, lai tā vairāk nedara.
Tā ka redz kādas nelaimes var notikt vienas sievietes dēļ. Vienam manam radiniekam, piemēram, viņa labākais draugs nozaga 100ls lai nopirktu savai mīļotajai 100 rozes. Tā ka mans padoms - kad runā ar sievieti, atceries par Troju... | | 8:16p |
Grieķi
Runājot par grieķiem, man sagribējās arī pastastīt par vienu ļoti spilgtu personību. Grieķi vispar ir diezgan jocīgi cilvēki(seni es domāju, tagadējie jau ir bišķīt labāki, bet ne daudz), bet šis bija pavisam interesants atgadijums. Viņu sauca Diogēns, viņš sevi uzskatija par suni un tā arī dzīvoja, Atēnu tirgus laukumā, mucā. Kad viņam saplīsa muca, Atēnieši viņam nopirka jaunu. Kādreiz gadijās tā, ka Aleksandrs lielais bija ieradies apskatīties lielo filosofu un aizkustināts no Diogēna gudrības Maķedonijas Aleksandrs jautāja - Diogēn, tu tik gudrs, būtu pelnijis kautko labu, saki ko es varētu labu tavā labā izdarīt, naudu varbūt iedot. Diogēns uz to atbildējis - atej lūdzu nost no saules...
Kad Diogēns taisijās uz miršanu, viņa skolnieki jautāja - mīļais skolotāj, ko darīt ar tavām miesām pēc tam kad tava dvēsele būs devusies pie vecā Aīda? Diogēns uz to atbildējis - atstājat mani mežā. Skolnieki uz to atbildējuši - bet tevi taču zvēri izvazās. Diogēns teicis - tad noliekat man blakus rungu. Skolnieki satraukti - bet tu taču būsi beigts, tu nevarēsi sevi aizsāvēt. Uz ko Diogēns atbildējis - Tā kā es būšu beigts, man būs vienalga vai mani izvazā... |
|