Ar mutes ermoņikām uz Nebula miglāju -

Šis rīts ir sācies uz trauksmes nots.
Un nevis uz tādas racionālas un ikdienišķas trauksmes, bet gan uz tādas, kādu līdz šim esmu jutis reti - iracionālas un imagināras.
Tomēr citreiz izrādās, ka tieši šīs kvazireālās bailes ir pat bīstamākas par to, ka mājās varētu būt palicis ieslēgts gludeklis, jo, raugi, varbūt šīs lielās izbailes, kas mani šorīt satrauc šķiet tikai māns tādēļ, ka mans prāts cenšas mani pasargāt, stāstot, ka tik slikti taču nav un nevar būt un par to lauzīt galvu nevajag, jo šobrīd galva ir jālauza par ikdienas, piemēram, darba lietām, lai gan tumšais mākonis virs galvas tikmēr savelkas aizvien drūmāks, ko nemanu, jo ar degunu rokos pelnos. Tā ir bīstama spēle, jo problēmas ignorējot tās neatrisinās un vienu brīdi tās visas var sagāzties pār mani.

Un, proti, šis rīts sākās ar trauksmi un izbailēm. Un šī rīta tramvajs uz darbu ļāva šīs sajūtas noformulēt.
Pār mani nāca skaudra un biedējoša apjausma:
Esmu 26 gadus vecs vīrietis un pa lielam man nekā nav:
-nav vērā ņemamu un turību nesošu sasniegumu darbā/biznesā
-nav labas izglītības
-nav nekustamā īpašuma, auto
-nav paveicis sastapt sievieti-mīlestību ar ko kopā vadīt savas dienas
-nav cerību, ka tuvākajā laikā vai vispār kādreiz svarīgākie no augstāk minētajiem punktiem varētu piepildīties
un vēl šā un tā nav.

Ir tikai loriņi, ne pārāk ambiciozi plāni un pilna galva problēmu.

Saprotams, ka bārenis N pie avota ar savām garozām un saraudātajām acīm teiks, ka es esmu muļķis un man ir tik daudz. Tāpat teiks arī dzērājs I pie lauku veikala, vienlaikus piedāvājot nodzert manu naudu. Tomēr šo abu viedokļus es diez ko augstu nevērtēju.

Šis stāsts nav tik iekš gaušanās, kā iekš tās trauksmainās un neizskaidrojamās sajūtas, tām neizskaidrojamajām bailēm ko šorīt izjutu. Jo tas ir kas jauns, neatceros, kad kaut kas līdzīgs būtu bijis.
Par ko gan tas varētu liecināt?
Patērētāja frustrācija apjaušot, ka visu, ko rāda pa tv un internetiem var arī nekad nedabūt?