Ar mutes ermoņikām uz Nebula miglāju -

Gribi, negribi, jāparunā drusku par Kristīni.
Ir tā, ka es viņu negribu vairāk satikt, vismaz šobrīd tā šķiet.
Svētdienas rītā es viņu aicināju iziet paskatīties "Staro Rīga" kopā. Viņa teica, ka noskaidros, kādi ir viņas plāni un tad man piezvanīs.
Tā viņa nepiezvanīja. Vakarā viņai piezvanīju es, viņa necēla.
Nu labi, viņa bija ciemos pie māsas, kādas meiteņu lietiņas noteikti darāmas, bet vispār man ir pohuj, kādas viņai lietiņas darāmas.
Muļķīgi ir tas, ka pagājušo piektdienu taču sarunājām, ka iesim iedzert kafiju šonedēļ, bet man tagad galīgi nav vēlme viņu kaut kur aicināt.
Ir tā, ka no vienas puses jau gribas ar kādu dūdiņu pavadīt kopā labi laiku, bet no otras puses es laikam esmu kļuvis tik tāds, nezinu, neciešami piekasīgs?
Ir ļoti nepareizi gribēt mainīt otru cilvēku, bet šitādas huiņas es nekad neesmu varējis paciest un nekad nevarēšu.
Mans korišs, kurš ir viens jau vismaz pāris gadus man saka, lai es uzmanos, jo no ilgas vienpatības cilvēks paliekot dīvains.
Varbūt te arī tas ir, jo man jau šitās lietas sāk radīt diskomfortu un aizkaitināmību.
Labi, nu nav jau tik traki.
Tas tā, par Kristīni un šitiem randiņiem ar jaunām meitenēm.
P.S.Un vēl zinātnieki ir izsecinājuši, ka cilvēka morāle un prasības pret sevi un citiem dienas laikā tikai krītas. Ja tagad no rīta es ar patiesām sašutuma asarām varu šausmināties, cik viss ir tālu no ideāla, tad nebūtu brīnums, ja vakarpusē es ar to pašu Kristīni sēdētu kafejnīcā un domātu: "kas gan no rīta man bija uznācis?"