Ar mutes ermoņikām uz Nebula miglāju -

Var jau būt, ka tā arī ir. Ka man tiek simtiem reižu doti mājieni, ka nu nevajag man par katru cenu to labo sabiedrību. Es gan nezinu, kāpēc, visu laiku pēc tā dzenos. Pēc cita nē, viss cits ir gandrīz pohuj. Es dzeos pēc tā. Tas noteikti ir līdzīgi, kā mēgināt iemācīt sunim, ka tur ošņāt kakas nav labi, vai kaut kā tā. Bet es tikai pie tām kakām kā pieburts. Kaut gan šodien, palasot visāus filozofismus, es jau gandrīz esmu atsaucis atmiņā šo savdabīgi patīkamo brīvības sajūtu, kad tā apmātība it kā tiek uz kādu brīdi noņemta un tu vari domāt arī citas domas un kādu dienu, kas zina, varbūt arī sasniegt ko vairāk. Priekš sevis. Kā gribās būt reizi pavisam svabadam no visām šīm cilvēciskajām vājībām, vēlmēm kompensēties un kaut ko dabūt no citiem. Cerams, ka uznāks spēks darīt un būt vienam, bet bez blakusefektiem - depresijām, mazvērtībām MILZĪGAM ILGĀM un SKUMJĀM, ATMIŅĀM. Būt pilnīgi pašpietiekamam. Alfa un omega.