(bez virsraksta)

« previous entry | next entry »
12.. Aug, 2013 | 11:13 am

Persona Ж nodarīja tīšu smagu miesas bojājumu, kas bīstams dzīvībai un bija par iemeslu orgānu funkciju zaudēšanai, kas saistīts ar vispārējo darbspēju zaudēšanu ne mazāk kā vienas trešdaļas apmērā.
Redzi - nepareizi mēs esam iemācīti domāt un dzīvot. Sasodīts, kopš kura laika tā pati lielākā nelaime ir darbspēju zaudēšana? It kā darbs būtu cilvēka dzīves esence un augstākā jēga. Atpūtas spēju zaudēšana, lūk, tā ir īstā nelaime, no kuras lai pasargā. Vai ne tā?
Un vispār, vai cilvēka, kā mirstīgas būtnes augstākais piepildījums nav nāve?

Link | Komentēt | Add to Memories

Comments {3}

(bez virsraksta)

from: [info]imago_dei
date: 12.. Aug, 2013 - 03:49 pm
Link

darbs varbūt arī nav cilvēka galvenā sūtība, bet šajā kontekstā to var saprast arī tā, ka cilvēks, kuram ir atņemtas darbaspējas, par sevi parūpēties spējīgs būs daudz mazāk (ja vispār), nekā tas, kuram šīs spējas ir. Varbūt spēja strādāt nav tā galvenā cilvēka esamības jēga (kas tieši tā ir, par to var strīdēties foreva), bet lielākoties tā ir fundamentāli nepieciešama cilvēkam, lai viņš varētu izdzīvot un sevi uzturēt.

Atbildēt