User Profile Friends Calendar

Below are 25 recent journal entries, after skipping 75

	2014.04.07  19.55 # Iedomājos, ka vajag karodziņu, ko bieži vicināt dažādos virzienos sev un citiem ar tekstu 'Pagaidi! Nedusmojies! Neej projām! Nemaini savu viedokli! Šī ir tikai mana pirmā aizsargreakcija uz lietām, kuras man ir svešas vai no kurām man ir bail! Pirmās emocijas noskries un tikai pēc tā mēs varēsim sākt dialogu un mierīgi par to aprunāties!' Tieši tā pret to ir jāattiecas, kā pirmo sārņu kaudzi, uz kuru jāpiever acis un jāskatās dziļāk, tur, kur ir tīrs no bailēm un zibensātriem ieradumiem.

	2014.04.04  09.10 # Teica, ka nav tādi 'īstie'. Viss ir tikai paša izvēle. Patīkamāk jau ir ticēt tam, ka tas viens tur kaut kur ir. Tajā ir kaut kas maģisks. Un no atbildības atbrīvojošs. Tāpēc tik patīkams. Bet tajā, ka viss ir paša izvēle, ir spēks.

	2014.03.02  23.37 # Iedomājos, ka tas laikam ir jāmāk. Nekad pieņemt nevienu lēmumu. Tikai ļauties. Vai arī otru 'novest' līdz gribamajam, vai, vēl biežāk, negribamajam lēmumam. Iespējams, tikai un vienīgi dēļ neuzticēšanās sev. Bailēm no atbildības. Bailēm no sevis.

	2014.03.02  22.47 # It kā joprojām nesaprotu, kāpēc daru visu, lai sevi sāpinātu. Es saprotu, kāpēc to daru, bet nesaprotu, kāpēc turpinu to darīt. Protams, savā ziņā arī saprotu to. Bet tas nepalīdz.

	2014.03.02  00.59 # Impulsu kontrole ir tas, uz ko iet. Tās pāris sekundes starp domu un rīcību ir zelts. Pieturēt, apskatīt, pagrozīt, izvērtēt un varbūt apstādināt. Reizēm neko vairāk nevajag. Un tad, kad iešaujas bailes, sev pastāstīt, ka ierastajā veidā reaģēt nevajag. Tas nodarīs tikai postu. Labus cilvēkus nevelk pie sliktâm lietām. Tātad jāpaliek labajā pusē.

	2014.02.28  19.56 # Šķiet, pārāk daudz sevis esmu piedēvējusi blakus esošajiem. Kad paliek tukšums, kaut vai tikai nedaudz laika un telpas, tad izrādās, ka tik daudz kā ir manī pašā un neatkarīgi ne no kā. Pati varu arī sev pateikt, ka viss, par šo nav jāsatraucas. Un nesatraukties. Reizēm. # Vēl padomāju par skumjām. Ir bijušas daudz. Pēdējā laikā. Un pirms pēdējā laika. Un vēl arī pirms tā. Kaut kas saulains un viegls bija tikai pirms pāris gadiem. Varbūt tas jau ir kļuvis hroniski. Hroniskas skumjas. Varbūt es citādāk nemaz nemāku.

	2014.02.26  23.30 # Galvā visu laiku dzīvo visi iespējamie notikumu varianti, kuriem es vairāk vai mazāk arī mēģinu sevi sagatavot. Nezinu, kā ir tad, kad ir tas viens, varbūt īstais, un tikai pie tā domas arī ir. Šaubīties ir dzīvot?

	2014.02.26  20.17 # Esmu otrā pusē un pilnīgi citā kontekstā ar izvēli 'svarīgāks par'. Un laikam arī saku nepareizo atbildi. Bet kā citādāk. Varbūt tikai tad, kad sirds iejūtība būs ieaugusi, varēšu noklusēt to, kā ir, un teikt to, kā labāk.

	2014.02.26  08.57 # Ierosināt vai izteikt savas domas, bet tās nepapildināt ar spriedumiem par to, ko tādā gadījumā domā vai darīs otrs vai arī kāds ir gala iznākums. Nemāku. Jāmācās.

	2014.02.24  09.03 # Kaut kā esmu ieslīdējusi tajā posmā, kur nekas nepatīk, ko viņš dara, kāds ir un jebkas cits. Par jebkuru situāciju varu apvainoties un par visu sūdzos. Jātur pie rokas šis nelaimīgums, lai saprastu, no kurienes nāk. Ja jau tā nepatīk, var taču iet prom. Bet nē, tas ir kaut kas cits. Kaut kas lielāks.

	2014.02.21  09.32 # Un tomēr bija taisnība. Vajag par tām robežām. Tikai, kad to dara, jāatceras par savām reakcijām tādos gadījumos, tas ļauj nomierināties par otra trakošanu. Es taču arī speru zemes gaisā, draudu un runāju visādas muļķības. Bet, ja otrs turpat paliek, tad saprotu, ka neko darīt, būs jāsamierinās un kaut kāds kompromiss jāmeklē, jo nekur jau nelikšos. Palikšu līdz pēdējam, lai arī ko runāju un kā izaicinu. Viņš laikam tāpat. Un tā katru reizi kaut kur solīti tuvāk.

	2014.02.19  08.56 # Man sākumā likās, ka varēšu ierakstīt par to, cik svarīgi ir aizstāvēt savas robežas un tas nekad nav patīkami, jo tas vienkārši nevar būt. Tomēr to tāpat nedrīkst nedarīt. Bet sākotnējā lielā pārliecība sāka pagaist, kad tādēļ otrs apvainojās par visu, ko vien var salasīt, un es tagad tāpēc jūtos slikti. Jo es jau tā nemaz negribēju. Tikai tās robežas, aiz kurām arī nejūtos labi...

	2014.02.17  09.03 # Vislielākais mērķis laikam ir kļūt pašai par sevi. Ja noņem visu to, kas ir uzlicies pa virsu, tur apakšā ir kaut kas ļoti aktīvs, mīļš, priecīgs un emocionāls. Kur palika bruņas? Kur palika cinisms? Tagad tikai kaķēns, kas prasa, lai pažēlo un klusā balstiņā stāsta, ja saguris. Vēl tikai pašai viņu iemīlēt un nekaunēties. Tāda burvīgi jauka sievišķība, ar asarām acīs vismaz reizi nedēļā. Un patiesībā tas notiek kā pēc pulksteņa. Plānotais laiks, kad darbam ar sevi bija jāsāk atmaksāties.

	2014.02.15  15.32 # Savā galvā uztaisu 'attiecības' - ar sarunām, sajūtām, kaut kur iepriekš notikušām, izdalītām, uzspodrinātām. Dzīvoju tajās ik pa brīdim un kā atvarā ievelk arvien vairāk. Blakus esošais kļūst tāls un pat negribas tuvoties. Nevar taču sacensties ar to intensitāti un patikšanu, ko pati savā galvā varu radīt. Jo galvā sadzīves problēmas neienāk. Ir tikai saskaņa un tas, kas patīk. Realitāte arvien vairāk pretnostatās tam, kas saveidots. Īstie nieki kaitina arvien vairāk. Un, pat ja ar prātu var saprast, ka tas viss ir tikai galvā, sāk rasties šaubas, vai tikai. Jo varbūt, ka īsts. Bet pārbaudīt negribās. Jo kaut kur ir skaidrs, ka nav. Bet toties tā ir droši un pašpietiekami. Un to neviens nevar atņemt. Tā es ar sevi mokos.

	2014.02.14  09.14 # Būšana vienai man joprojām parādās prātā kā tāda paradīzes mirāža. Ne ar vienu nerēķināties, nepieskaņoties, nemēģināt paskaidrot vai saprast, zināt par saviem lēmumiem īstermiņā un ilgtermiņā. Protams, tas ir vieglākais ceļš. Tāpēc vienmēr tik ļoti vilina. Bet tas, kas parādās, reaģējot ar otru, vienam pašam esot tik ļoti nenotiek. Viss parādās tikai šajās reakcijās un tikai tur ar to arī var strādāt. Un, kur ir sanācis 'iesprūst', ar to arī būs jātiek galā, agri vai vēlu, tāpēc labāk agri. Var mainīties nianses, bet tas, kas ir iekšā, tur ir. Tāpēc mirāžas lai iet pa gaisu, jāstrādā.

	2014.02.10  22.18 # Man šodien prasīja, ko es gribu attiecībās. Atbildēju - lai man ir labi tā, kā ir. Nevajag pat 100%. Bet vismaz 70%. Un mieru, kurā ir interesanti. Bet miers un interesanti. Tas ir tas pats, kas - Batman in slippers, that's what they want. Viņas grib mīļu, viņas grib skarbu. Lai salabo mašīnu un samīļo bērnu. Lai pelna naudu, bet kopā pavada daudz laika. Un vēl un vēl, no viena un no otra gala un to visu īstajā brīdī. Un vīrieši.. tieši tas pats. Skaistai jābūt noteikti. Ja tas pats par sevi sanāk, super. Ja nē, nu nez, nez. Resna kļūsi, nez kā būs. Gudrai - jā, jā, patīk. Tikai ne tā, ka liek pašam justies stulbam. Mīļai - jā, jā, dodiet vēl. Tikai lai pārlieku neuzbāžas. Pašpietiekamai - jā, jā. Tikai lai ļauj arī par sevi parūpēties un justies tā, ka bez viņa nevar. Aktīvai - jā, super, tā ir interesanti. Nē, nē, šitik jau ir par daudz, tas jau nomāc. Emocionāla, vāja - jā, skaisti. Nē, nē, vairs nav skaisti, tagad jau kļuva par histēriķi. Savas intereses - super. Savas intereses, kas traucē, vairs nav super. Labi pelna? Lieliski. Vairāk pelna? Nu nez, nez.. Un tā tālāk un tā joprojām. Meklējam ideālo preci, jo mums reklāmas ir iestāstījušas, ka tāda pastāv. Tāda, ar ko vienmēr ir labi, kas noderēs katrai situācijai un darbosies vienmēr. Bet nav.

	2014.02.10  18.55 # Dīvaini, ka tas šonedēļ parādījās galvā. Ka viņai bija taisnība.

	2014.02.09  21.16 # Mēs tik neatlaidīgi un ilgstoši paliekam pie sava lietās, kas katram ir svarīgas, ka gala beigās abiem nākas pa pussolītim piekāpties un lauzīt galvu, kā tomēr izdarīt tā, lai abiem ir labi. Biežāk jau viņš uztaisa to mazo pussolīti pēc tam, kad es atkal esmu pateikusi, ka viss, neko nevaram darīt un cauri. Un tad es sakaunos un izdaru savējo. Tā tas viss lēni iet uz priekšu.

	2014.02.06  15.46 # Man, lūdzu, blēņošanos un jautrības ('bērnudārzu') ikdienā, bet 'pieaugušos' strīdoties. Un nevienā no gadījumiem no otra to vīzdegunīgo novērtējumu, kad viņam šķiet, ka ir tiesīgs kaut ko nosodīt vai atzīt par labu, jo ir 'gudrāks', 'vecāks', 'vīrietis', 'loģiskāks'. Es pati gan arī šo esmu pie sevis piefiksējusi pēdējā laikā. Un redzu, kā tas otru 'dzēš' un kādu pretestību rada. Tas ir tas stindzinošais skats, ar kādu pieaugušie skatās uz maziem bērniem, kas pārāk skaļi ir priecājušies publiskā telpā. Jo viņiem patiesībā skauž. Briesmīgs tas sastingums un tā poza. Un neviens mani nav padarījis par pasaules karalieni, lai es otram tā darītu.

	2014.02.05  21.17 # Dzirdēju vārdu savienojumu 'to make you go weak'. Kaut kas tur ir.

	2014.02.04  10.20 # Nesen pamanīju, ka ļoti sen nav bijusi vēlme kādu vai kaut ko sist, ļoti dusmojoties. Vai arī varbūt neesmu ļoti dusmojusies. Jo dusmojoties tagad dažreiz mēģinu mierīgi runāt. Bet ne uzreiz, jo tad nav jēga, otram vēl ir milzu emocijas. Dažreiz runāju skaļāk, ja tā dara pret mani, bet tikai lai parādītu, ka tā nav forši. Vēl reizēm strīdoties raudu. Kādreiz tā nebija. Un ne jau speciāli tā daru. Nedaudz kaut kur ir iesēdusies tā doma, ka, lai man būtu labi, otram arī ir jābūt kaut cik labi, un tātad man ir jāiegulda kaut kāds vismaz iztikas minimums, lai tā būtu. Ja daudz prasa, tad tas ir nedaudz grūti. Bet tai pat laikā noderīgi, jo es redzu, kad kas nav kā vajag. Un es taču pati gribēju, lai mani vajag. Joprojām gribu. Nekas nav mainījies. Bet arī tajā vajadzēšanā ir nianses. Par to citreiz.

	2014.02.01  18.02 # Brīžiem viss ir kaut kā pavisam slikti. Nē, precizēšu, jūtos pavisam slikti.

	2014.01.27  22.25 # Šodien padomāju par to, cik daudz man dzīves laikā apkārt bijuši cilvēki, kas emocionāli adekvāti reaģē. Tā īsti nevarēju iedomāties. Visvairāk man šī doma nepatīk attiecībā uz bērnību. # Mācos žēlot. Izrādās, cilvēkiem vajag. Izrādās, tas nav nemaz tik grūti. Tikai paklusēt, kad gribās teikt "Kas tur liels! Dari!' un spert laukā kādu joku. Tā vietā paglaudīt galvu un pateikt, ka tik tiešām izskatās grūti un atkal sabužināt un sabučot. Nākamais līmenis varētu būt iemācīties uzslavēt. Bet pagaidām izkopšu "Ak tu, nabadziņš! Pai Pai".

	2014.01.25  11.54 # 'Tev vai nu ir taisnība, vai laimīgas attiecības. Abus nevar dabūt.' Bet es joprojām spītīgi mēģinu. Un bieži vien nosveros uz taisnības pusi. Varbūt man vienkāršāk būtu pie tā arī palikt, ka otro sadaļu lai dara citi, es iztikšu bez, nevis mocīt sevi un otru.

	2014.01.20  21.16 # Pēdējā laikā atrodu daudz un dikti, par ko apbižoties. Kā man skaidroja, varbūt ir brīdis, lai pieķertos vairāk, tāpēc ir atgrūšanās, lai būtu distance un drošība.