User Profile Friends Calendar

Below are 25 recent journal entries, after skipping 50

	2014.11.24  09.40 # Šķiet, ka vienkāršākais veids, ka secināt, ka esmu blakus, uzticos un viss ir ok, ir - vai es runāju. Stāstu par visiem niekiem un piedzīvoto, vai vienalga ko citu. Pat ja kaut ko sliktu, arī tas patiesībā ir labi, jo nozīmē tieši to pašu, ka 'I'm in'. Un tikmēr globāli nav jāsatraucas. Tikai tad, kad ir klusums, sākas distance.

	2014.11.20  10.25 # Nosaukt par muļķi un samīļot.

	2014.11.04  11.33 # "Arī tas pāries!" ir vārdu savienojums, ko sev atgādināt. Jo tad, kad ir posms ar to, kā otrā viss krīt uz nerviem, izrādās, arī tas pāriet un ir atkal labi. Attiecības nav rezultāts, attiecības ir process ar visām no tā izrietošajām sekām, kāpumiem un kritumiem.

	2014.10.29  22.12 # Lasot par vīriešu mīlestības izpausmēm, domāju, ka tās ir arī manas. Varbūt pat galējā variantā - lai spētu ar šīm jūtām sadzīvot, man tās pilnībā jānoliedz. Varbūt tā ir. Varbūt tā nav. Vienlaikus tas, cik aizķēra teikums "Vīrieša kļūda ir pārvērtēt mīļotās spēku, un spēks reizēm ir bravūra, lai patiesībā nomaskētu neizmērojamu trauslumu." atgrieza sievietes sajūtu.

	2014.10.23  17.27 # Atkal piefiksēju to "pārim vajag, kā minimums, septiņus līdz desmit gadus, lai nonāktu līdz draudzībai un cieņai, kura ar laiku pārveidosies patiesā mīlestībā". Viela pārdomām, bet šāds aizdomas man jau bija, ka tur vienkārši jārok un jārok.

	2014.10.05  09.30 # Esmu tikusi ļoti saudzēta. Tāpēc tad, kad iedirš dvēselē, skatos uz to sūdu un nav ne jausmas, ko ar to iesākt. Vienkārši izmest negribās, tas tāds aicinājums taisīt vēl. Atstāt arī negribēsies, smirdēs. Un tad tur ir tas kaut kas pa vidu. Work it out. Kas nemaina to, ka sūds un smird. Šoreiz bez lirikas.

	2014.10.01  09.19 # Es nebiju domājusi, ka atšķirīgi viedokļi un attieksmes var būt vēl. Un vēl. Un vēl. Bet no tā jau nemirst.

	2014.09.23  11.12 # Lai redzētu spēka un kustības potenciālu ārpus sevis. Tas par vīrieša nozīmi blakus.

	2014.09.16  22.35 # Ir smagums, kas nepāriet. Bet ir taču jāpāriet.

	2014.09.15  15.25 # Iekšēji šķiet, ka savu 'bailes pazaudēt' tarakānu bandu esmu krietni paretinājusi. Protams, fizioloģiski vēders vēl kaut kādos brīžos griežas un sirds sitas, bet tomēr daudz kontrolētāk un spēju gan sevi nomierināt, gan radīt pati savu drošības sajūtu, vieglāk pārslēgties no negatīvā, labāk parūpēties par sevi un tā tālāk. Jaunais grābeklis varētu būt 'otrs nesaprot un neatbalsta' un ko ar to darīt. Tiesa, šķiet, ka līmenis, kurā mani pavisam neaizskartu, ka otrs par man būtiskajām lietām izsakās negatīvi, būtu jau īsts attiecību ninja līmenis. Ir kur tiekties, ka vienmēr.

	2014.08.15  09.07 # Interesanti, ka uz mani slikti iedarbojas klusi pārmetumi vai vienkārši runas. Bet emociju (skumju) parādīšana kopā ar skaidrošanu par to, kāpēc tas, ko es nepamanīju, bija tik svarīgi un kā mana rīcība liek justies, tas sakaunina un motivē, jo sajūtu iekšā no otras puses. Par to, cik svarīgi ir pateikt tā, lai otru uzrunā sajūtu līmenī. Kas prasa arī teicēja sajūtu apzināšanos un spēju tās izpaust. Nebūt ne vienkārši.

	2014.08.14  15.20 # Joprojām bēgu no tuvuma. Bet vismaz arvien labāk to redzu un apzinos. Un tā alkstu pēc būšanas pavisam tuvu un iešanas dziļumā, bet vienlaikus no tā ir tā bail, ka nesperu ne soli. Vai tiešām vienmēr baidīties?

	2014.08.06  09.06 # Doma, ka un kā es varētu neatlaidīgāk salabt, pie manis vienmēr atnāk pāris minūtes pēc tam, kad to vēl varēja izdarīt. Pirms tam tikai galvā ir reizes, cik es esmu spērusi soli un otrs nav nācis pretī, un otrādi. Šķiet, ka visdrošākais ilgstošu attiecību garants varētu būt efektīvs strīdu risināšanas mehānisms, kas ātri un droši noved pie miera, bonusā nodrošinot, ka pēc strīda tomēr kaut kas tiek arī atrisināts. Citādi tam nav bijusi jēga.

	2014.08.03  19.23 # It kā esmu. Bet kaut kādā ziņā pavisam neesmu. It kā būtu kaut kur aizskrējusi un baidītos nākt atpakaļ.

	2014.07.21  14.54 # Dienas beigās patiesībā ir vienalga, kas nesader vai otrā nepatīk un kas sadarīts. Ja viņš ir tur blakus, tas arī ir viss, kas ir svarīgs. Nesen lasīju, ka īsta mīlestība parādoties tikai pēc 10 - 15 kopā pavadītiem gadiem. Un man šķiet, ka viņa top tajās izvēlēs neaiziet.

	2014.07.16  17.26 # Nesen sāku domāt, kas tik labs ir tajā, ka otrs pietiekami bieži dara tā, kā viņam vajag un gribās, pat par spīti maniem iebildumiem (objektīviem vai visdrīzāk nē). Es paārdos, bet otrs paliek pie sava. Un, ja vien man tas nav kaut kas milzīgs un nopietns (veselības/dzīvības jautājumi), tad es jau arī nekur nepazūdu, lai arī kādas būtu emociju izpausmes. Un tā viss izrādās labāk nekā tad, ja darītu pa manam. Tas dīvainā kārtā rada drošības sajūtu. Jo vēlāk man netiks uzvelta atbildība par otra pieņemtajiem lēmumiem un neapmierinātību - viņš pats būs mācējis par sevi parūpēties. Tas dīvainā kārtā ir tas, ko otrā meklēt. Spēju par sevi parūpēties un justies labi.

	2014.07.04  04.31 # Kad otra neadekvātums tā ārda iekšas, ka no žēluma pret sevi gribās raudāt.

	2014.06.29  22.21 # Es esmu vāja pret mīļumu.

	2014.06.27  01.34 # Mācu sev katru reizi, kad gribās uz viņu par ko dusmoties vai pārmest, pirms tam iziet cauri jautājumam: 'Vai es tā dusmotos un to tā uztvertu arī tad, ja es būtu izgulējusies/atpūtusies/izdarījusi vajadzīgo/apmierināta ar sevi/būtu brīvdiena un man nekas nebūtu jādara u.tml. [atkarībā no situācijas]?' Diezgan bieži nonāku pie secinājuma, ka tad, ja pati labi justos, kaitinošo lietu uztvertu pavisam mierīgi vai pat nepamanītu. Un tad saprotu, ka tas šajā gadījumā nav pieskaitāms viņam, tā esmu es, uz ko esmu dusmīga. Un norimstu. Kaut kā līdzīgi pārmešanai palīdz sākt domāt par visu no otras puses. Ja ieraugu ko neizdarītu, vēršu uzmanību uz tām lietām, ko pati neesmu izdarījusi un par ko viņš klusē. Vai arī kā būtu, ja viņš man mēģinātu rādīt, kā kas ir jādara 'pareizi'. Beigās sanāk pat justies pateicīgai par visu to, ko viņš nepasaka. It kā šķiet ļoti vienkārši. Varētu pat teikt, ka garlaicīgi. Un savā ziņā it kā jau neko dzīvē nemaina, jo noklusēto nepamana. Bet tomēr liekas vērtīgi. Varbūt labi cilvēki tāpēc šķiet garlaicīgi, ka tās lietas, kam viņi pieturās, ir aptuveni tādas.

	2014.06.09  10.02 # Viņš teica, ka vajag taču izturēties skarbi, lai esmu stiprāka. Citādi, ja izturēsies jauki, tad nekas labs nebūs, kas tad tur sanāks. Un pēc tam, it kā viņš būtu mazs ļauns bērns, kas ticis pie sunīša, bezpalīdzīga un jauka, kas ir jāpaspīdzina, ik pa brīdim 'pamocīja'. Milzīgs žēlums pret sevi. Sunīti. Raudāju un bļāvu. Šķiet, ka pirmo reizi dzīvē uz viņu. It kā ne par ko. Bet patiesībā par visu. Nokratīju iemācīto bezpalīdzību un pateicu, ka nē. Tā pret mani nevar. Pēc tam sēdēju un par sevi domāju 'wow'. # Visas attiecības ar vīriešiem ir tikai vienas attiecas ar to vienu. Tik ļoti mīļu, neparedzamu, sāpinošu, uz kuru nevar paļauties un no kura, izrādās, ir jāiemācās sevi sargāt, lai arī cik absurdi tas būtu. Un kurā es esmu mats matā. Tikai, ja tā tiešām būtu, es būtu bedrē. Melnā un dziļā. Bet pēc šī brīža es sapratu, ka ir daudz, daudz labāk. # Mocīt tos, ko mīli, jo viņi nevar aiziet. Mocīt, lai aizietu. Mīlēt, jo var mocīt. Mīlēt, lai aizietu. Lai tas paliek tikai viņam.

	2014.06.05  09.20 # Kad egoisms vieno. # Laikam joprojām mēģinu saprast attiecības, nevis tajās dzīvot. To secinu no tā, ka nesaprotu, kāpēc vēl ir. Bet ir taču. Neskatoties uz manām pārdomām.

	2014.05.13  17.20 # Man vairs strīdoties negribās kauties. Un tam ir absolūti fizioloģisks iemesls - cipariņš ailītē vairs nav ap 7, bet gan zem 2. Nekad nebūtu iedomājusies, ka tas ir tik vienkārši. Cik miljoniem pārdomu par raksturu un psiholoģiskajām traumām ir bijis, kad risinājums ir bijis vienkārši pareizā tablete. Tas par izaugsmi attiecībās. Cik tā var būt fizioloģiska. Triviāli.

	2014.05.10  13.39 # Vienmēr jūtos ļoti pateicīga, kad manus dusmu vārdus saprot tieši tā, kā tie ir domāti, - tikai emociju izlāde un nekas vairāk. Un neņem vērā. Es riebīgi reju. Bet ļoti reti apzināti riebīgi kožu.

	2014.04.27  23.09 # Growing without growing apart.

	2014.04.18  23.42 # Joprojām, ja mani ļoti aizvaino, es aizvainoju pretī. Pie tam ātrumā sanāk nevis aci pret aci, bet galvu pret aci. Tomēr pēc tam prātā ienāk arī idejas, kā pašai atrisināt situāciju, kad abi ir līdz sirds dziļumiem aizvainoti. Tas vēl varbūt arī nav nekas jauns. Bet noķert to ideju (nevis ignorēt) un arī realizēt (tādai zaķpastalai kā es), tas jau priekš manis ir kaut kas. Vienlaikus pateikt, ka izdarīju nepareizi, bet tāpat jūtos aizvainota par otra rīcību. Un tas strādā. Tieši tik vienkārši. Pašai prieks par sevi. # Tāpat prieks par kvalitāti, ar kādu iekšēji analizēju situācijas un mainu priekšstatus no sākotnējā 'man dara pāri!' uz 'tam varbūt nav nekāda sakara ar mani'. Arvien ātrāk un efektīvāk. Ļoti atvieglo dzīvi. # Brīžiem jūtos kā skolnieks, kas no sevis mēģina dabūt 'izcili' priekšmetā 'attiecības'. Lai sevi monitorētu, laikam šeit turpmāk jāatzīmē visi 'izcili' un 'ļoti slikti'. Iedvesmai.