|
User Profile Friends Calendar |
 |
 |
||
|
2014.01.20 09.15 # Domāju, vai ir iespējams otram paskaidrot, ka tam 'auksta un vienalga' nav nekāda sakara ar viņu. Ka es tā vienkārši reaģēju un tur pretī varētu būt vienalga cik 'īstais cilvēks', pat kas ļoti centies. Nevar to, kas rodas 'iekšā', tā vienkārši mainīt no ārpuses, vismaz ne ātri un tikai ar to. Varbūt vienīgi tas 'īstais' varētu būt kāds, kuru nesatrauc tas, ka es tā daru. Tur arī viss īstums. |
|||
 |
 |
||
|
|
||
|
2014.01.19 23.18 # Sēžu un domāju, kāpēc tā daru kā daru. Tikai varbūt nav jādomā, ir vienkārši jādara citādāk. Un tur es apstājos. Kādā brīdī ir jānāk lūzienam, citādi nevar. Tikai vai tas notiks tagad, pēc gada vai divdesmit, kas to lai zina. Tikai es. Tātad.. piecelties un darīt citādi, nekā gribās. Uz priekšu. |
|||
|
 |
||
|
|
||
|
2014.01.18 12.56 # Es joprojām esmu profesionālis ļaunāko scenāriju sacerēšanā. Tam vajag tikai kādu kripatu dažādi saprotamas informācijas un kādu tumšāku diennakts stundu, lai manās fantāziju burās pūstu vējš, kuru mans prāts noraksturo kā 'rūpīgi iepriekšējie novērojumi un to analīze'. |
|||
|
|
||
|
|
||
|
2014.01.15 10.27 # Un tā es atkal bēgu un kļūstu par ledu. Jāpalasa kas vairāk par silent treatment un otram jāpastāsta. Protams, ka ne jau es pati to izdomāju un sev iemācīju. Bet pašai jāmācās tikt vaļā. |
|||
|
|
||
|
|
||
|
2014.01.14 21.42 # Apniku sev. Tad vajag ko maigāku, tad vajag ko stingrāku. Ko vājāku, ko stiprāku. Ko ātrāku, ko lēnāku. Un tā uz riņķi. Meklē līdzsvaru. Vai ķer vēju. |
|||
|
|
||
|
|
||
|
2014.01.13 09.42 # Nedaudz sāku satraukties, kur palikušas bailes un kāpēc tik mierīga attieksme pret mīļumu un tuvumu. Varbūt tā stundu ilgā pļāpāšana nu jau pusotra gada garumā kaut ko tiešām reāli dod. |
|||
|
|
||
|
|
||
|
2014.01.10 11.51 # Nekā daudz jau nevajag, tikai staigāt klusējot, ar skumju seju, un es jau no biksēm lecu laukā, lai tikai saprastu, kāpēc, un kā to mainīt. |
|||
|
|
||
|
|
||
|
2014.01.07 21.37 # Brīvība un atbildība. Nesen, lasot rakstu par ap/neprecēšanos, atcerējos, līdz kam biju nonākusi šai sakarā un pagaidām palikusi. Ja kādreiz domāju, ka pirms tam vajag visu pārbaudīt, un precēties var tikai tad, kad viss ir droši un zināmi, kad ar simtprocentīgu pārliecību var teikt, ka jā, šis ir tas cilvēks un viss, nekad galvā [ak, nē, pareizāk - sirdī!] nebūs nekas cits, tad kādā brīdī sapratu, ka ne pret ko nevar absolūti nodrošināties. Vēl jo mazāk galvot vai pārbaudīt. Viss pāriet un nāk atpakaļ. Tāpēc kaut ko mēģināt apstādināt, nodrošināt, saslēgt akmenī ir galīgi garām. Jāprecas tad, kad vēl ir muļķīgie smaidi, cerības un rozā sajūtas. Ikdiena un skarbums atnāks tāpat, agri vai vēlu, jebkuram. Būs augšas un apakšas. Būs slikti un labi. Ja ir kaut kas, par ko var galvot, tad tas ir tas. Tikai, ja pirms tam būs solījums, uz to nevarēs reaģēt, kā pagadās. Tas jau paģēr citu attieksmi. Jo ir jācenšas. Nevar vairs pasviest cepuri gaisā un aizdoties pasaulē. Mainās perspektīva un tā ietekmē rezultātu. Un kaut kur tur arī rodas vērtība. Nē, pareizāk, attiecības ir milzu vērtība pati par sevi. Bet tajā attieksmē, kas ir ar ilgstošu perspektīvu, tur rodas virsvērtība. |
|||
|
|
||
|
|
||
|
2014.01.05 23.50 # Ik pa brīdim iedomājos, kāpēc gan mani patur. Nav tā, ka es ļoti daudz dotu. Un nav tā, ka es maz prasītu. Domāju par ģimeni. No viņiem taču vajadzēja iemācīties izrādīt mīlestību. Tikai man šķiet, ka nemāku. Un ironiskā kārtā tas, kas lēni reaģē un robots tagad esmu es. Viss ir relatīvi. |
|||
|
|
||
|
|
||
|
2013.12.28 11.40 # Principu cīņas ir visļaunākās. Jo tajās neuzvar neviens. |
|||
|
|
||
|
|
||
|
2013.12.27 10.11 # Līdzsvaru nodrošina divi. |
|||
|
|
||
|
|
||
|
2013.12.18 09.23 # Reizēm nesaprotu, kas tad īsti manī tāds ir, ka tā dēļ ir tik ļoti vērts censties. Tiesa, reizēm censties nozīmē mēģināt mani pārtaisīt. |
|||
|
|
||
|
|
||
|
2013.12.15 09.49 # Tas muļķīgais brīdis, kad nesaproti, vai 'slikti' ir tikai enerģijas un laika trūkuma dēļ radies posms, kas pāries, vai tomēr stāvoklis, no kura izdarāmi attiecīgi secinājumi. Bet varbūt pats par sevi tas nav nekas, viss ir atkarīgs, kādu nozīmi tam piešķir paši. Bet tas kaut kādā ziņā būtu traki. Tad jau arī mīlestība būtu jebkas, ko katrs pats izdomā, un pati par sevi nemaz nepastāvētu. Un atkal, varbūt tā arī ir. |
|||
|
|
||
|
|
||
|
2013.12.11 01.41 # 'Vai tad vienmēr vajag cīnīties?' Šis teikums ir jāapgroza un jāaptausta galvā no visām pusēm. Iemācīties, ka nevajag. Diezgan grūti, ja tas šķiet padošanās. Un padošanās ir slikta. Trauslā līnija starp darīšanu pāri sev vai citiem. # Bet varbūt viss ir vienkāršāk. Atkal un atkal atgriežos pie domas, ka tad, kad ir sajūta, ka uzbrūk, pārmet vai dara pāri, agresīvā aizstāvēšanās jānomaina pret sajūtu izklāstu, nez, vājuma formā, bet tas nav īstais vārds. Īstenības formā, jo tas ir tieši tas, kas tas ir. Jutos slikti, nepamanīju, nezināju, ka tev tik svarīgi, vienkārši neiedomājos. Bieži vien tie iemesli ir tieši tik triviāli. Jo tiešām neiedomājos, un ne jau tāpēc, lai nodarītu pāri, bet tāpēc, ka tā gadās, un, ja ir svarīgi, centīšos nākamreiz iedomāties. Tā kaut kā. |
|||
|
 |
||
|
|
||
|
2013.12.07 19.18 # Man likās, ka vārdiem 'kāds kretīns' ar laiku jākļūst mazāk intensīviem. Tā nav. |
|||
|
|
||
|
|
||
|
2013.12.04 23.08 # Ir ļoti interesanti vērot sev raksturīgās izpausmes cita cilvēka izpildījumā. Varbūt 'aci pret aci' ir nežēlīgs princips, bet diezgan sen jau domāju, ka tas ir labs veids, kā otram (vai sev..) parādīt, kā ir. Un tad nu es skatos. Kā kaitina, kā kas liekas muļķīgi. Bet lieku pretī sevi. Un tad tas otra ego nedaudz pieraujas. Protams, tā nav godīgi, bet tā parasti tomēr ir, - laba izturēšanās netiek novērtēta, tiek gaidīta labāka, jo šķiet normāla. Bet, kad redz uzlabojumus ne tik lieliskā, tad sanāk ieraudzīt. Bet ne jau tāpēc pasaule ir radīta, lai būtu godīga. Tā mēs nekad neko neiemācītos. |
|||
|
|
||
|
|
||
|
2013.12.02 14.44 # Īsa strīda anatomija. Par sajūtām, fantāzijām un darbiem. Par to, kas katram iekšā notiek, ir atbildīgs katrs pats. To būtu grūti noliegt. Līdz ar to, ja ir sajūta, ka kaut kas ir slikti, tad pašam būtu labi savlaicīgi saprast, kas tieši, kāpēc, un attiecīgi uz to reaģēt. Skaisti, ja tā. Un no otra kaut ko varētu prasīt tikai pēc tam. Saistītais klupšanas akmens - doma, ka otram pašam viss ir jāsaprot. Visticamāk nāk no fantāzijas, ka divi 'dvēseļu biedri' sapratīsies bez vārdiem. Diemžēl realitātē katrs no viņiem ir tikai cilvēks. Un, kamēr vienam kaut kas šķiet tik absolūti pašsaprotami, otram par to var nebūt ne jausmas. Un tad nākamā fantāzija, ka kopā būšana notiks pati no sevis, spontāni, kopā esot ikdienā. Un brīnums, tā nenotiek. Ir ikdienas lietas un darbi un tur pa vidu var arī pazust, ja nesarunā, ka kaut kāds laiks jāvelta otram, darot tāpat, neko. Vienkārši esot blakus. Un tad, kad tas viss nav izdevies un sākas divvirzienu 'bet tu, tu ne/izdarīji to un to..', būtu vērtīgi apstāties, padomāt, un ierosināt kaut ko tādu, kas to iztrūkumu salabos. Jo ne jau to izdarīs tie vārdi, kurus gribās teikt, esot aizvainotam. Un skaisti ir tad, ja otrs var nokāpt no 'esmu apvainojies' un neboikotē jebko, kas tiek ierosināts. |
|||
|
|
||
|
|
||
|
2013.12.02 14.03 # Nez, kurā brīdī es kļuvu par to, kurš nesajūt, kas notiek, un otrs reaģē ātrāk. Laikam nejušana ir lipīga. |
|||
|
 |
||
|
|
||
|
2013.12.02 00.22 # - Skumjas pēc sajūtām ilgst tik ilgi, cik atceries. - Kad vairs neatcerēšos, vairs nebūs skumju. - Bet būs žēl. Par to, ka viss aizmirstas, lai arī cik liels un svarīgs būtu licies. |
|||
|
|
||
|
|
||
|
2013.11.28 15.11 # Man joprojām ir talants jebkuram blakus esošajam vīrietim nelikt justies mīlētam. |
|||
|
|
||
|
|
||
|
2013.11.28 09.07 # Ar īstiem cilvēkiem ir diezgan grūti dzīvot. Viņi visu laiku kaut ko grib, kaut ko negrib, ik pa brīdim par kaut ko dusmojas, izsaka savu viedokli un pieprasa savu daļu. |
|||
|
|
||
|
|
||
|
2013.11.21 13.41 # Man šķiet, tieši to es mācos vai jāmācās, respektēt sajūtas. Nevis mūždien tikai tie praktiskie apsvērumi. Es tik daudz ko esmu ne tā izdarījusi, gan tāpēc, ka pati ignorējusi, gan tāpēc, ka otrs nav licies ne zinis par to, kā kaut kas liek justies. Jo tas taču vienalga, ērtāk, izdevīgāk ir citādāk. Bet tā jau dzīvē nevar, iekšas prasa savu un vienmēr prasīs, gribi vai negribi. |
|||
|
|
||
|
|
||
|
2013.11.17 13.24 #par runāšanu Manā fantāzijā varēšana visu, visu pārrunāt ir tāds kā 'must have' priekš 'kopā'. Bez noslēpumiem un tiešām visu. Kā gan citādi var būt labākie draugi. Un priekš kam gan būt kopā, ja nav arī labākie draugi. Bet tas reizēm sāpina. Patiesībā gana bieži. Toties dod to vispārējā tuvuma sajūtu, vismaz man. Un otrs variants ir reizēm paklusēt. Paskumt vienam vai kā citādi, jo varētu nodarīt pāri. Bet šis arī īsti nestrādā. Jo šķiet, ka dzīvoju sevī vēl kaut kādu citu dzīvi. Un tā man nešķiet godīgi. Laiks mainīt fantāziju, tikai negribās. |
|||
|
|
||
|
|
||
|
2013.11.15 09.32 # Man šķiet, ka man teica, ilgošanās pēc sajūtām pāriet, ja tās pārmāc svaigākas un stiprākas. Gaidu. |
|||
|
|
||
|
|
||
|
2013.11.12 23.50 # Šis tā interesanti par fear of intimacy. Un te arī nedaudz. Bet visur jau puslīdz viens un tas pats. Patīkami priekš sevis, ka tas patiesībā ir ļoti izplatīti. Here are some common ways people distance themselves emotionally as a result of a fear of intimacy:
|
|||
|
|
||