User Profile Friends Calendar

Below are 25 recent journal entries, after skipping 275

	2009.07.12  21.55 time after time Varbūt kaut kad jau rakstīju, bet nu nekas - man kādreiz šķita (nesaprotu, kāpēc?) ka ar laiku cilvēki kļūst tuvāki. Tagad tas drīzāk liekas a) kalnā augšā - kalnā lejā; b) tikai sākumā, bet ne pēc tam. Sajutu, ka esam kļuvuši diez gan sveši viens otram. Atceros fragmentu no vienas filmas: Vīrietis paziņo saviem draugiem, ka ir izdomājis, kāpēc cilvēki precas - viņi kādu laiku dzīvo kopā un kādā brīdī konstatē, ka galīgi nav par ko runāt, nekā nekā nav. Un tad viņi nolemj apprecēties, lai būtu sarunas temats visam atlikušajam mūžam.. :) Protams, tas tā, puspajokam. Un jā, jā, attiecību teorētiķi tūlīt steigsies stāstīt, ka nepieciešams abiem veidot attiecības, ieguldīt un vajag vēlmi un censties un ko tik vēl. Bet brīžiem negribās. Viss vienkārši šķiet tik ļoti samocīts ar ikdienu, kuras ietekme uz izjūtām parasti nav tā pozitīvākā, ka vienkārši slinkums.

	2009.04.13  22.31 Vienmēr paliek skumji, kad domāju par to, cik daudz laika pavadam nīgrojoties viens uz otru par niekiem. Žēl. Ja padomā par visu pasaules laiku, ko atvēlēts būt kopā un nemācēšanu to patīkami izmantot, galīgi ērmoti paliek. Atcerējos nupat fragmentu filmā, kur viesmīle aplēja klientu, cits viņai saldējumu uzmeta uz svārkiem, bet kolēģe, iedama garām, teica apmēram 'Padomā, pēc simts gadiem tas nevienu neinteresēs!' Un tā taču ir ar tik daudz ko. Pat ja dzīves sastāv no niekiem, muļķīgi dusmām par tiem ļaut apēst prieku.

	2009.03.29  23.54 # Neskatoties uz visnotaļ ievērojamo laiku, kas pavadīt kopā, reizēm uzvedamies kā bērni. Tā laikam šodien es. Vai tomēr citādāk - ir lietas, par kurām vēljoprojām negribu vai nemāku runāt. Tā vietā rīkojos, kā ne reizi mūžā neatvērusi sieviešu žurnālus vai labu attiecību pavārgrāmatas, t.i., ik pa brīdim izmetu kādu indīgu piezīmi un gaidu, kad mani sapratīs tāpat, lasot domas. Un tā gaidot pār lūpām pasprūk arī kas negribēts. Zinu, kā nevajag darīt, bet daru. Kaut pēdējā laikā ļoti jau nu cenšos piedomāt pie tā. Bet tāpat sanāk kost pirkstos un justies vainīgai. Eh, babi duri.

	2009.03.07  19.37 # Nez kāpēc otrs vienmēr pamanās piečakarēt tieši tajos brīžos, kad kaut kā darīšanai esi piešķīris tik lielu nozīmi. Laikam jau pārāk lielu. Tāpēc arī tā sanāk. Kā jau vienmēr, jo vairāk par ko domā, gatavojies, jo sliktāk viss sanāk.

	2009.03.04  20.14 # Šķiet, reizēm tie mazie dzīves sīkumi padara visu tik skaistu. Kad otram gribās pastāstīt par smieklīgu situāciju, kas nupat gadījusies vai to, kā milzīgām pārslām snieg sniegs un viņam tas noteikti jāredz. Reizes, kad šķiet, ka arī otram šie nieki būs svarīgi un izrādās, tā tiešām ir.

	2009.01.28  16.00 par saturu un formu Šodien kaut kā atcerējos, ka lielā daļā šķiršanās pieteikumu bija minēti tādi vārdi kā "raksturu nesaderība", "atšķirīga dzīves uztvere svarīgos jautājumos" utml. Man kaut kā šķiet, ka bieži vaina nav pašos atšķirīgajos viedokļos, bet gan to pasniegšanas formā. Labi, ir lietas, kurās, atrodoties atšķirīgās pozīcijās un neatrodot kopējo, nav iespējams sadzīvot. Piemēram, bērni - viņa grib, viņš nē, neviens negrib piekāpties un ko tur vairs. Bet ir daudzi jautājumi, kas tieši neskar savstarpējās attiecības, bet kur vienkārši dalās viedokļiem. Kaut tā pati mūzika, politika, reliģija un tādā garā. Un tajās lielāka nozīme varētu būt nevis tam, ko tu domā, bet - kā tu to pasaki. Ja no sākta gala ir iekšā doma, ka ir tikai viens pareizais viedoklis, visi citi ir slikti un nepareizi, un otram tas tā arī tiek pasniegts, protams, nevar sadzīvot. Ja viens sāk vērtēt otra domas, kas principā ir absurds, un otru "nolikt", jā, tur jau sākas problēmas. Tikai problēma ne jau tur, ka tev nepatīk a grupa, bet gan - ka es uzskatu, ka tev tai ir jāpatīk, gribi vai nē.

	2008.11.21  23.34 Skatoties uz tām nīgrajām 40gadniecēm, kas pret vīriešiem izturas reizēm absolūti cūcīgi (negudri, t.i., ne kā gudrai un saprātīgai sievietei pienāktos), aizdomājos, ka tagad atļaujos rīkoties muļķīgi, jo savos ap 20 varu to atļauties. Būt maza, duma, nepieredzējusi un rīkoties absolūti muļķīgi un nesavaldīgi. Bet, ja es tāda pati būšu arī pēc 20 gadiem, tas nu gan vairs nebūs labi. Liekas, ka meitenes pieaugšana līdz sievietei ar laiku un vecumu, tā ir visaptveroša parādība. Bet pavērojot apkārt - mēs tādas pašas vien paliekam. Ne par matu gudrākas.

	2008.06.03  22.47 Pēdējā laikā pa galvu maisās doma, ka ir forši, ja es patīku un mani mīl, kad esmu jauka, mīļa, labā noskaņojumā. Bet vēljovairāk mani vajag mīlēt, kad es esmu nīgra, dusmīga, kasīties griboša un visādi citādi adataina, jo citādi nevar ar mani sadzīvot un citādi tā jau nemaz i nav mīlestība.

	2008.05.28  23.07 Es nekad tā pa īstam neapzinos, cik kāda cilvēka darbība man patiesībā bijusi svarīga, pirms viņš nav to neizdarījis. Un, kad pagājis īstais brīdis, var tik kost pirkstos. Jo nezināja jau ne viņš, ne es un vainīgs arī nav neviens. Tikai sajūtai jau to nepateiksi.

	2008.05.15  12.31 Ačgārna tā sajūta, kad gribas nolīst vienam pašam kur, visus dzīt prom, bet tai pat laikā tik dikti gribās, lai ir ko dzīt prom, jo citādi zūd jēga.

	2008.04.18  07.57 Kļuvis grūti izšķirt, kur beidzas tas, ko gribu un daru tāpēc, ka pati gribu un kur tas, ko daru kā atbildi uz cita darbību. Sāk šķist, ka tas ir svarīgi. Lai būtu pavisam godīgi.

	2008.03.30  16.12 Par kašķiem. Lai arī cik stulbs un nenozīmīgs būtu to iemesls, tu nekad nevari būt pārliecināts, ka arī rezultāts būs tikpat nenozīmīgs. Viss atkarīgs no.. nezinu, attieksmes, veiksmes vai kā nu tur vēl. Tāpat kā ar bitēm.

	2008.03.26  23.27 Šodien tāds domīgs noskaņojums. Palasīju vecu saraksti un tā dīvaini palika. Kā kādreiz bija un rakstījām, kā tagad. Laikam jau daudz kas mainījies. Bet neviens jau nepateiks, vai uz labu vai ne.

	2008.03.12  10.59 Jo vairāk ko būsi apņēmies darīt (mainīt), jo lielāka iespēja, ka visi iespējamie apstākļi tev traucēs. Tas tā, par apņemšanos, nesanākšanu un sirdsapziņas pārmetumiem.

	2008.03.10  23.10 Pēdējā laikā pārāk daudz ko uztveru kā rotaļu, nenopietni. Daru, īpaši nedomājot, labi/slikti. Vienkārši - interesanti. Kā bērns, kas grib tikai redzēt, kas tad galu galā sanāks. Ar absolūto atklāšanas prieku skatos uz savām un citu reakcijām, pat nedomājot ko ierobežot. Būtu viss ļoti forši, ja vien es ar tādu pašu prieku nepieņemtu arī dažādas kaprīzes un neiemīļotu.

	2008.01.31  10.53 Arvien vairāk saprotu, cik uzmanīgi jāizvēlas tas vai tie, pie kā sevi pieradini. Jo tev var ne īsti patikt, var būt vienalga, bet laiks, kas kopā, dara savu. Tāpēc vienmēr jānovērtē pieraduma spēks.. Īsti nav par mani un nav aktuāli. Bet pati doma. Un nav ne jausmas, vai pierast ir labi vai slikti. Tas laikam atkarīgs - pie kā.

	2008.01.14  23.02 Atkal melns nav melns un balts nav balts, viss ir strīpains un nav ne jausmas kādās proporcijās. Tas kā parasti paralizē krasu lēmumu pieņemšanu un liek paļauties uz laiku, vērot, kas tad nu būs vairāk - melns vai balts. Over and over again.

	2008.01.13  23.59 Netieku skaidrībā, vai domām un vārdiem ir tiesības tikt izpaustiem tāpēc vien, ka tie ir. Ja man galvā vai pat uzrakstīts stāv domu melnraksts, kurš principā neko nemaina, jo situācija ir aizgājusi un tas ir tikai vēlāks apkopojums, vai vērts to laist vaļā. Jo nozīmes tam īsti nav, tas var tikai garīgo sabojāt kādam. Bet no otras puses, ja jau tas bija galvā, tad varbūt vērts pateikt. Varbūt vārdiem ir kaut kādas izpausmes tiesības tāpat kā cilvēkiem ir cilvēktiesības. Tik tāpēc vien, ka tie ir cilvēki.

	2008.01.12  23.09 Diezgan bieža parādība cilvēku vidū ir kaut kā krāšana. Šoreiz runa par emocijām, dusmām, aizvainojumiem utml. Kad X ir labs, piekrīt, dara un ir miers, bet kādā brīdī vadzis lūzt un pār Y neko nesaprotošo galvu pārveļas auksta ūdens spainis. Jo X trauciņā pilieni krājušies, krājušies un nu bijis pēdējais, lai varētu otram pateikt, cik ļoti ierobežo, dara pāri, ir neuzmanīgs, nejūtīgs, ka "īstenībā, man nemaz šitas negaršo, tā filma nepatīk un uz turieni es nebraukšu, pat ja teicu, ka darīšu". Lielās patiesības brīdis. Bet otrs stāv, kasa pauri un nesaprot, kā gan visu to nav pamanījis un kāpēc pirmais vienkārši nevarēja attiecīgajā brīdī pateikt kā ir. Nevis piekāpties, upurēties kāda cēla, nevienam nezināma mērķa vārdā. Varbūt būtu maziņš nīgrums, kašķis, bet nekrātos. Un ilgtermiņā būtu mierīgāk un patīkamāk kopā, bez mazajām revolūcijām ik pēc laika. Varbūt tas viss ir par piekāpšanos. Un to, ka tava darbība ir uz tavu paša atbildību un tu nedrīksti otru vainot par to, ko viņš nemaz no tevis nav prasījis. Pat ja tev licies, ka ir. Ziedošanās un piekāpšanās reizēm nav tas labākais, jo kāpjoties uz atpakaļ, kādā brīdī būs smags klupiens. Un nekādas vēlmes jau nepazūd, pat ja tās ierobežo. Tās iznāk uz āru rafinētāk, citādāk, bet neizkūp gaisā. Varbūt par to, ka vajag mācēt saglabāt sevi, jo otram jau tu arī tāds izdresēts, piekāpīgs, nēsājot iekšā lielo aizvainojumu, nebūsi vajadzīgs. Bet pirmām kārtām jau sev, jo būsi sevi pazaudējis.

	2008.01.04  16.33 Atkal sirgstu ar veco, labo tirāniņa sindromu - vajag tad un tā, kā gribu. Ja nav, neko man vairs nevajag un var visi iet dēt. Un tas nekas, ka ntās reizes esmu ieberzusies nejaukās izjūtās gan ar šo, gan savu sasodīto spītību.

	2008.01.01  20.21 Jo tu ar kādu jūties labāk, vairāk saprasts un atbalstīts, jo vairāk gribās būt kopā. Un, jo vairāk esi kopā, jo labāk saproties un jūties labāk. Un tāpat otrādāk. Loģiski (darbojas lielākoties). Lai to saprastu, nekāda lielā māksla nav nepieciešama. Un, ja ritenis ir iekustināts, parasti turpina kustēties. Riņķa dancis.

	2007.12.14  01.30 Tu nevari pateikt sižetu un savu lomu stāstā, kurā esi iekšā. Un minējumi parasti tikai visu sagandē. Ir ļoti grūti nedomāt, neanalizēt un neminēt. Varbūt tāpēc tik daudzi stāsti beidzas.

	2007.12.10  11.11 Citiem pār tevi ir tikai tik daudz varas, cik pats viņiem iedod un ļauj. Ne vairāk. Pat ja reizēm liekas pavisam otrādāk.

	2007.12.09  14.19 Es nezinu, no kurienes un kāpēc atnāk tas bitchy fīlings iekšā, bet tas parādās un un raujas ārā. Un nezinu, vai svarīgi, ko tu dari, bet svarīgi kļuvis - kāpēc dari. Vai nu kāda cita, vai tomēr sevis dēļ.

	2007.11.28  18.26 Nezinu, par ko tik dikti fano kāzās, bet vismaz ikdienas rūgtums nav patīkama lieta.