User Profile Friends Calendar

Below are 25 recent journal entries, after skipping 250

	2009.11.24  12.24 *re Un, ja par to, kāpēc man vajag cīkstēties ar vīriešiem, kaitina prasīt palīdzību, gribās konkurēt (pat pilnīgi muļķīgās un nevajadzīgās lietās), visu vajag pašai darīt un vienmēr uz to vajag vēl papildus norādīt, uzsvērt... Ja tā godīgi, nemaz nezinu, kāpēc :) Jāpadomā. Man šķiet, tam ir kaut kādi dziļi, samudžināti un seni iemesli, kurus pat īsti negribās šķetināt vaļā. Mierinājumam tik tas, ka vienmēr kādā brīdī aprimstu. Tiesa, tas laikam parasti notiek tad, kad ir, tā teikt, one step too far..

	2009.11.19  23.59 # Viens labs draugs nesen izteicās, ka vispastāvīgākās esot tās lietas, kuras ir paredzētas tikai īsam laikam, jau sākotnēji kā kaut kas pārejošs un nomaināms. Kā bieži vien gadās nopirkt ko ar domu līdz brīdim, kad tiks atrasts tas īstais, ko vajag, bet galu galā izrādās, ka nopirktais kalpo ilgi jo ilgi un ieņem visnotaļ nozīmīgu un stabilu vietu mūsu dzīvē. Pagaidu varianti kā ilgtermiņa risinājums. Un tā jau kaut kā arī ir. Vismaz pēc manas pieredzes. Bet kādā brīdī, man šķiet, tur kaut kas noiet greizi. Un man kaut kā ir sajūta, ka tur apakšā slēpjas viens no tiem dzīves likumiem, pēc kuriem viss pasaulē notiek. Tik nemāku vēl precīzi apjaust.

	2009.11.19  15.40 # Pamazām sāk šķist, ka esmu jau gandrīz piemājota. Khm. Have never been there. Vismaz šādi.

	2009.11.13  11.22 # Un patiesībā jau man besī laukā visas tās noskaņojumu un domu analīzes un pārrunas par to. Jo tas process ir nebeidzams, ne-bei-dzams.. Vienmēr būs kaut kas vēl, kaut kā savādāk un tad atkal var runāt un pārrunāt, riņķī apkārt un no jauna. Un man šķiet pilnīgi nekādā jēgā. Jo tu nevari sevi izlikt visu ārā, salikt pa plauktiņiem un, rociņas klēpī salicis, priecāties par rezultātu, kāds tagad būsi balts un pūkains. Nu nebūsi. Nepienāk tāds viens brīdis, kad viss ir ok un visi ir pareizi un labi. Un nemaz nevajag. Atcerējos, kā vienā brīdī pārstāju par to visu domāt un runāt. Un nemaz nebija slikti. Un vēl vakar lasīju, ka laulības lielākoties tiek šķirtas dēļ garlaicības. Ne strīdi, ne nesaskaņas tās neietekmē tik graujoši. Interesanti.

	2009.11.13  11.01 # Nez, vai parastais - tad, kad visvairāk vajag, tad tieši nav, ir tāpēc, ka vienkārši ir. Vai arī tāpēc, ka tieši tad nav un tāpēc savajagas. Čortsviņzin. Man kaut kā šķiet drīzāk otrais variants. Vēl pārdomas: PMS damages the brain.

	2009.11.10  23.26 # Iedomājos, ja tev izdara ko nepatīkamu, vienmēr ir vismaz divi varianti. Atdarīt ar to pašu vai atcerēties, ka pašam tā nepatika, un censties otram tā nedarīt. Izvēle atkarīga no labās gribas, veselā saprāta vai kā nu tur, pat nezinu.

	2009.11.09  19.20 # ai, nu kā parasti.

	2009.11.03  20.25 Teorētiskas pārdomas. Iedomājos, ka mūs citos bieži vien visciešāk piesaista tieši vājums vai dīvainības. Jo tad pats vari atļauties tās izrādīt un vislaik nav jāiespringst. Psiholoģiski stipri un bez salīdzinoši ātri pamanāmām dīvainības izpausmēm cilvēki liekas tik pašpietiekami, ka šķiet, pār viņiem vari emocionāli braukt kaut vai ar buldozeru, nepiesargājoties un nepažēlojot, jo tur jau tāpat viss ir ok. Kaut tā darīt varbūt nevajadzētu. Bet tas notiek, ne pēc loģikas likumiem, bet pēc cilvēku.

	2009.10.25  17.43 * Laikam jau viena no grūtākajām lietām cilvēka dzīvē ir saprast, ka dažām lietām mums nezināmu iemeslu dēļ vienkārši nav lemts būt. Saprast, pieņemt, kaut ko iemācīties un atlaist.

	2009.10.23  18.40 * Ir dienas, kad es esmu miers, miers, miers. Un ir tadas, kad esmu viss, tikai ne tas. Kad mani pat nav nepieciesams izsist no lidzsvara, jo es taja vienkarsi neesmu. Labi, ka viss pariet kaut kad.

	2009.10.16  15.14 *turp. Njā, tā uzticēšanās ir tāda trausla lieta. Sapratu, kā man tur ar to intuīciju viss sagājis un taisnība bija gan, ka ir, gan ka nav iemesls čujam. Bet visi tie teicieni par vienreiz pazaudēšanu un nekad vairs neatgūšanu ir patiesi, līdz kaulam. Mieriņš.

	2009.10.16  12.26 *par čujiem un ņuhiem, bet ne poņiem Pēdējā laika atkal domāju par savu intuīciju, cik ļoti tai var uzticēties. It kā jau sievietēm tā pēc idejas spēcīgāka, jo viņas pamana vairāk visādus sīkumus, tad nu no vienas puses var. Bet no otras, ir kāds manas intuīcijas totāls fail, kur ilgi un dikti tā ir teikusi 'ir!', bet kā rāda fakti, tad nemaz i nav. Un es patiesībā labāk gribētu uzzināt, ka tomēr ir, nekā mēģināt izdibināt, kur tas čujs aizgājis neceļos. Vēl gan ir ideja par apgriezto sistēmu - tur, kur saka 'ir!', tur patiesībā nav un otrādāk. Arī apliecinājums tam būtu noderīgs.

	2009.10.08  21.55 # Visi 'es esmu tāds' un 'es daru tā un šitā' patiesībā ir baigais fufļo. Ar pieciem cilvēkiem būsi tāds, ar trijiem šitāds un ar vienu vēl sazin kāds. Viss ir tīrā attiecību, sajūtu, pieredzes un apstākļu ķīmija, kas, iespējams, attiecīgajai personai x liek reaģēt y veidā n gadījumos, un pašai personai x sāk šķist, ka tā ir tāda un šitāda. Bet tas neko nenozīmē, neko īsti neizsaka. Nu, gandrīz. Jo katrs taču var būt enģelis un nelietis pa reizei.

	2009.10.05  15.54 trū, trū Nav grūti mīlēt labu cilvēku. Grūti mīlēt cilvēku tādu, kāds viņš ir. Juris Rubenis * same shit and it feels like home. so fucking weird.

	2009.09.30  22.22 # Nepieciešamības sajūta ir tik sasodīti vilinoša un atkarību izraisoša.

	2009.09.28  23.13 # Tā padomāju, ka nekas jau nav mainījies. Iekšā tas pats, reakcijas, niķi un stiķi, domas. Reizēm atceros par bērnu tāfelīti, kurai ar kociņi no apakšas pārbraucot, pazūd viss teksts. Bet, no cita leņķa skatoties, var taču redzēt, kas iepriekš bijis rakstīts. Nekas nekur nepazūd un nerodas. Tāpat vien.

	2009.09.25  23.04 # Tas laikam skaitās pie tām dzīves lielajām cūcībām, kad tas, ko esi kaut kad tik ļoti gribējis un pēc kā tiecies, atnāk tad, kad principā vairs to nevajag. Kaut gan sievietēm ir tituli, kuri vienmēr tiek augstu vērtēti un noglabāti kaut kur aiz zelta atslēdziņas kā dārga piemiņa.

	2009.09.21  00.05 # Kā jau vienmēr, es kādā brīdī kļūstu visnotaļ domīga un prātīga.

	2009.09.17  21.42 # Psiholoģijas pasniedzēja kādā no lekcijām, runājot par 'ķermeņa lasīšanu', piemetināja - ja protat, tad labāk otram to neteikt, jo cilvēkiem nepatīk, ja viņus 'lasa'. Un man kaut kā šķiet, ka arī attiecībām nepatīk, ja tās 'lasa'. Ja tu ne tikai ko dari, bet vēl arī no malas saproti, kāpēc. Ja uz tām uzvedības shēmiņām skaties ar skaidru prātu un principā jau zini, kas aiz taviem gājieniem slēpjas, kas aiz otra. Varbūt ne zini, bet vismaz nojaut. Un man kaut kā šķiet, ka katrs tā nojauš. Un labāk jau laikam to neteikt, ka tā ir. Jo citādi kaut kas pazūd. Es laikam zinu, jo parasti pasaku.

	2009.09.14  18.25 # Jau kādu brīdi domāju par pieaugšanu, pareizāk laikam meitene-sieviete padarīšanām. Atbilstoši manai līdzsvara teorijai un tai, par emociju līdzīgo sākumu, bet pretējām izpausmēm, ja ir mazais, mīļais meitēns, tad pretī būs sviestiņi. Jo tas viss ceļas augšā kaut kur no vienas vietas. Un arī otrādi - ja būs gudri un saprātīgi, nebūs mīļi. Un komplektā īsti nekad nenāk patiešām, patiešām mīļi un pavisam, pavisam saprātīgi. Jo emocijas un saprāts tomēr ir divas atšķirīgas, karojošas frotnes, remember that.

	2009.09.07  21.56 . Lai arī kāds Viņš būtu, tomēr pareizās fiškas galvā. Tad, kad sākās runas par iešanu prom, man tika skaidri un gaiši pateikts - ja ej prom, negribu par tevi neko ne zināt, ne dzirdēt. Sākumā sadīcos, kā tad tā, kā var neredzēt kādu, kas ir daļa no tevis un vispār ka tas ir šausmīgi. Bet pēc kāda brīža aizgāja - jā, varbūt ir skarbi un nežēlīgi, bet patiesībā vienīgais pareizais variants. Citādi aiziet nevar. Ok, var varbūt pēc gadiem uz ielas saskrieties un pāri ielai neskriet, bet principā tomēr prom no dzīves uz visiem laikiem. Citādi nav prom. Citādi viens vai abi vēl glabā kaut kādu vēlmi un patiesībā nekas tā īsti nav beidzies. Lieta, ko iegaumēt un atcerēties.

	2009.09.05  21.12 # Kaut kā aizdomājos par sieviešu milzīgo spēju visu ko izdomāt. Informācijas maz, viņa visu uztaisīs un sakārtos loģiskā ķēdītē pa savam. Informācijas nav nemaz, viņa visu tāpat uztaisīs un izdomās pa savam. Un tad to visu pāris reizes apdomās, izanalizēs un izdarīs secinājumus. Un otrs atnāks un būs totāli autā par to visu :D Pārdomas arī dēļ viena zināma pāra, kur džeks šo to apsolīja izdarīt kopā ar mani, tikai draudzenei nepateica. Ar domu, lai nesatraucas. Protams, protams, viņa nemaz i nesatraucās, kas uzzināja (un bija muļķīgi domāt, ka neuzzinās). Un dusmas ne jau par to, ko darījis ar to otru, jo tur principā bullshit, nav ko satraukties, bet gan dusma, ka otrs tev tādu vienkāršu lietu ņem un nepasaka. Piečakarē. Un, ja čakarē par niekiem, tas nozīmē, ka arī lielās lietās nekas nebūs citādāk. Jo parastā domu gaita ir - ja otrs sīkumos vai pret citiem rīkojas kaut kā, tāpat darīs arī ar tevi. Viss kaut kā tik vienkārši, bet patiesībā sarežģīti. Un interesanti reizēm zināt viedokļus no visām iesaistītajām pusēm.

	2009.09.05  14.20 # šķiet, šajās divās dienās būs pārāk daudz laika pārdomām. tās mani nekad nekur labā galā nav novedušas. prieks, ka vismaz nākamā nedēļa būs pilna. Viņš vienmēr ir teicis, ka pa lielam visi murgi nāk aiz bezdarbības un pārāk daudz brīvā laika. Gudrs jau ir.

	2009.09.03  13.16 kaut kā šādi Because sometimes there is no easy way out. You just have to grin and bear it. Sometimes the only escape route is to go straight through the flames, just brace yourself and bite your lip. Sometimes you have to sever the ties clean off. Because in every relationship there comes a point when the damage is too much and no matter how good it once was, the memories can’t sustain you. You have to save yourself knowing all the while it will hurt like hell. Because you can’t keep giving someone everything if you get nothing in return. — Unknown (via littlemiss)

	2009.07.19  22.09 # Nez, varētu kāds iedot kādu elementāru formulu, kā attiecības ilgu jo ilgu laiku uzturēt interesantas un abiem aizraujošas, tai pat laikā stabilas. Ja tā loģiski padomā, divas diez gan pretējas lietas - stabilitāte un interesantums. Kaut kā pašā sākumā ar to otro bija nedaudz vieglāk.