Tā kā dzīves telpā ir iebrucēju, bija mazliet jāiziet tautās.
Sucks to be the sober one

Šim šodien būtu gandrīz trīsdesmit - nu tad mums būs paģiras.

Apgrieztā psiholoģija lai paliek amatieriem, dzīves īstā sāls ir psiholoģijas vieglatlētika.
Galvenais, neuzskriet kretīniskajiem subjektiem, jo ar tiem es varu arī sakauti es, teica dāma pieklājīgā vecumā.

Tā kā no rītiem pagulēt ilgāk ir viens no dzīves mazajiem prieciņiem, pēdējā laikā sanāk bieži uzturēties pārbāztos trolejbusos. Protams, cilvēki ir visādi, bet aizvien biežāk neizpratni izraisa tie ļautiņi, kas lepni stāv, aizseguši brīvu sēdvietu. Un ne jau aizseguši kā no sērijas "man te parpalas jānoliek", bet vienkārši "vieta, kāda vieta, pie acu ārsta aizej, nekādas vietas te nav".

Varbūt kāds specifisks mazohisma veids, kura gūst baudu no jušanās kā siļķīte bundžā? You do you, dear, bet man gribās ziņas vai grāmatiņas palasīt bez riska zaudēt līdzsvaru.

Dažreiz Visums un šafls ir uz viena viļņa - nezinu, ko mistiskais vīrietis no manis gribēja, bet ķērciens "Go to hell for heaven's sake" austiņās tiešām bija vietā. Ja nebūtu bijis attiecīgajā mirklī jāsteidzas, būtu izbaudījusi mirkli.

Kārtējo reizi pažēlojos šrinkam, ka paranoja smacē nost, jo dzīve ir pārāk mierīga un salīdzinoši nokārtojusies - pārāk liels pieradums eksistēt izdzīvošanas režīmā ar maksimālo izturamo komforta trūkumu.

Jābeidz dzert.

Pēc sīkās uzskatiem esmu ievākusies par 100%, jo parental units arī ir mājas atrādītas. Esmu tik socializējusies visu nedēļu, ka rīt/šodien būs jāatiet no sabiedrības, lai var baterijas uzlādēt.

Jo cilvēki nogurdina.

Par godu pusaudžu problēmām, pīpošanas pauzē uzliku Every Me, Every You, sagruzījos un spīdzināju shaflu, līdz izleca trula popsa. Tādas pirmas pasaules problēmas, ka vemt gribās,

Ja var ticēt rimčika pārdevējai, visi šodien tādi jaunāki izskatoties, es it īpaši - laikam labi saglabājos, par ko ir arī mazliet jāiešvillā.

Pirmā nedēļa jaunajās mājās ir aizvadīta un mazliet biedē fakts, cik komfortabli jūtos. Ne kaimiņi traucē, ne mušas kož, kas iekšējam paranoiķim liek no stresa stūrītī iet pīpēt. Stulbā trauksme, atšujies vienreiz.



Ja februārī būs labāks laiks, jāaiziet uz PND, jāizved zābīši tautās.

Ja atmiņa neviļ, pēdējo reizi tāds vējš, ka burtiski elpu aizsiet ciet, bija visnesenākajos Valpurģos. Sakritība? Don't think so.

Toties kādu frizūru par velti var dabūt.

Klusēju kā partizāns par nedēļas nogales plāniem, jo nevietā pamodās sirdsapziņa par to, cik draņķīgs cilvēks lielākoties esmu. Vai arī ir iestājies kāds pseido Stokholmas sindroms, nezinu. Būs par to jāparunā.

Vismaz jauno gadu sagaidīšu ar krietni mazāk lietām apkārt un aizdomīgo optimismu. Skol, bitches.

Pēdējās pāris nedēļas ir pierādījušas, ka pagasta kavēšana laikam ir oficiālais laika kavēklis šaizemē - pat manai hroniskajai pacietībai tas ir par traku. Kuram, nolādēts, patīk stāvēt rindās un pārspriest dzīvi ar pārdevējām, šoferiem un citiem cilvēkiem, kuriem diemžēl nav opcijas pasūtīt runātāju pie visiem velniem?

Sasodītie ekstroverti. Tā jau dzīve īsa un vēl visādi čammājās.


Sidenote, žanrs "niknas meitenes ar instrumentiem" lielākoties ir kļuvis izcili garlaicīgs, jo zb jau feminisms rītā vakarā. Ir reizes, kad vienkārša papriecāšānas par to, kā veikalā nospert sieru ir viss, kas ir vajadzīgs.

Mazliet skumji, ka vairākas dekādes ilgā saostīšanās, kuras laikā nodedzināti n-tie šķūnīši, pārkrāsotas svešas sienas un vispār daudz lietas izrunātas beidzās tādēļ, ka uz pavēli "Lec" atbilde bija nevis "cik augstu" bet "nē, nevaru".

Pasaka visai daudz par kāda spēju reaģēt adekvāti.

Kā saka šrinks, pašrefleksijas trūkums.

Visādi citādi dzīvē ir OK un pat socializēties vairs nav tik nogurdinoši. Kolēģi neskaitās, jo viņus es redzu biežāk nekā asinsradiniekus.

Mērfijs kā jau Mērfijs - vēl pusstunda, ko strādāt un visiem piepeši vajag uztaisīt to, atsūtīt šito un vēl izlabot hrenzinko. Tāda sajūta, ka esmu vienīgais cilvēks departmentā.

Vai arī kompānija vienkārši algo analfabētus, kas neprot epastus pareizi izlasīt. Kauns viņiem, viņu ģimenēm un viņu govīm.


Jāpiebeidz tas nelaimīgais vīns, gandrīz jau gadu stāv.

Laikam vecuma marasms uznācis, jo aizmirsu par faktu, ka ādas zābaki nekad nav ērti ar pirmo uzvilkšanas reizi. Sēžu un domāju, kā pēc iespējas ilgāk šodien nosēdēt sabiedriskajā, jo, protams, ir trešdiena, kas nozīmē ilgu vazāšanos no punkta A uz punktiem B, C un hvz-cik vēl.

Ahh, the things I do to forget I am not a teenager anymore.

Ja man būtu piecpadsmit, sēdētu, ņerkstētu un sauktu visus par lohiem un morālajiem kropļiem. It sevišķi to šodienas blondo šmaru, kurai noteikti ir bezgalības tetovējums uz plaukstas locītavas un pusiesāktas mārketinga studijas.


Bet nav vairs tie gadi, tāpēc krupītis vien jārij atpakaļ un jāturpina rakties pa tiem sludinājumiem.

Kastē zem tilta diemžēl nav vietas manai zābaku kolekcijai.

Ellē visu datu aizsardzību - kurš lohs ar atmerkšķētajām smadzenēm atkal bija izdomājis paziņot, ka GC ir spridzeklis ielikts? Vārdu, uzvārdu un foto studijā, lai visi var rādīt ar pirkstiem un mest ar smagiem priekšmetiem.

Tā jau nenormāls karstums un tagad vēl bija pārtraukums jāizstiepj divreiz garāks.

Kas gan var būt labāks kā jaukā, saulainā rītā ieraudzīt biedējošus plakātus par zirnekļiem? Ko gan Pārdaugava bija nodarījusi šim mistiskajam brīdinātājam?

Laikam pārāk daudz brīvā laika tērēju internetā, jo uzreiz iedomājos, ka tas ir kāds viral marketing triks. Pašvaks, jo latīniskais nosaukums bija nepareizais.



Cerams, ka Dobijs drīz būs brīvs mājas elfs.

Rokopera, kas balstīta uz Lovekrafta "Dreams in the Witch House"? Jā, lūdzu, un skaļi.


Žēl, ka rīt uz darbu, atkal iepatikās slaistīties.

Izskatās, ka šis atvaļinājums beigsies ar traumām - hīliji nav prātīgākais pirkums cilvēkam ar šaubīgu līdzsvara izjūtu un mēreni apskādētiem meniskiem. Varu sevi mierināt ar domu, ka citi traumētie samaksāja astoņreiz vairāk.
Garlaicība dara savu.


Gribas atpakaļ uz darbu.

šīs dienas divi degošie jautājumi:

1) Kā sidrs var saturēt pienu? Klāt pieliets it kā nav, jo tad noteikti butu savilkts duļķēs un garšai arī nebija nekādas vainas. Laikam nevajag etiķetes lasīt.

2) Kādēļ dzimtčuhņas melnajiem klaiņojošajiem kaķiem tik ļoti patīk tīties ap maniem stilbiem? Visi pārējie met loku, kā jau kaķiem tas pieklājas, melnie metas klāt tā, it kā es kabatā staipītu apkārt jēlu gulašu. Uzmanība, protams, ir patīkama, bet no malas izskatās mazliet dīvaini.

Nu ko, pirmā saskare ar diži izdaudzināto GDPR ir bijusi - kā izrādās, lai saņemtu sūtījumus, vairs nedrīkst personas kodu uz aicinājuma lapiņas rakstīt.

Varbūt tad vispār nelieciet neko darīt - pasta kolektīvs tāpat pēc purniņa jau sen pazīst un slinkums parakstīties katru reizi.


Visa situācija atgādina to iniciatīvu pirms pāris gadiem par to, ka personas kodā vairs nebūs dzimšanas dati - līdz šai dienai tā arī neesmu satikusi nevienu, kurš būtu to nomainījis. Ja vecums ir redzams sejā, nekāda ciparu virkne dokumentos to nenoslēps.