Metode "viens dzēriens uz bāru" strādā visai labi, jo žūpbrālis ir jau velkams, bet es ar visiem papēžiem eju taisni.

Naah, Vecrīgai laikam beidzot esmu par vecu, laikam jāvairojas un jākļūst par vidējo pilsoni vulgaris.

Ziemeļos rūsa, rietumos rūsa, dienvidos rūsa, austrumos arī sākās.
A te mēness spīd un vējš pūš.

Ja piepeši pamanītu bariņu dāmu uz slotām, pilnīgi un absolūti nebrīnītos.

Pēc ilga laika aizcilpoju sadzert/būt tech support ar draudzeni , kura vismaz saprot, kā par specifiskiem instrumentiem var tecināt slienu un krist uz ambrazūras.

Vajag vairāk šmigas, citādi vēl sākšu dziedāt savā 'kā māku tā maunu' lakstīgalas balstiņā. Pažēlošu stiklus.

Kedu un plāno jaku sezona ir godam atklāta, varu atkal atgriezties pie iedeguma uzlabošanas. Citādi pēc šīs ziemas esmu tik ļoti izbalējusi, ka kauns īsās piedurknes vilkt.

Tomēr labi, ka vismaz laiks ir uzlabojies, citādi tas desmitais elles aplis, kas ir dzīvesvietas meklēšana, drīz liks pievērsties matu plēšanai un nagu graušanai. Pēdējai vietai it kā nebija ne vainas - ja visu īres laiku esmu ar mieru staigāt ar kerikiem un beisboleni, lai kāds neiedomājas piesavināties manas bāru atlaižu kartes. Just no.

Vienīgais labums tajā, ka vistuvāk sēdošā kolēģe ir atvaļinājumā, ir tas, ka neviens nečīkst par maniem mūzikas klausīšanās paradumiem.

Nu bet, kā var baudīt Protomen klusi un mierīgi, nesitot līdzi ritmu? Tas nekas, ka sākot uzmanīgāk klausīties tekstus, vienīgā doma ir "well, mankind sucks hardcore". Nu, tā, un "fuck me gently with a chainsaw, kāpēc šitais tik ilgi mētājās cietajā?"

There are no heroes left in man.

Trešais cēliens laikam nekad neiznāks. Žēl.


Laikam jānomaina telefons, šitajam sāk mirt pati svarīgākā funkcija. Austiņu ligzda.

Come on, ja pasaki, ka zvanīsi, tad vismaz pieklājības pēc tas būtu jāizdara. Meh.

Vismaz šodien pēc darba būs piedzīvojumi, jāapciemo traumpunkts, jo no četrām prognozēm viena laikam piepildījās - tagad ir grūti dienišķo kafiju iedzert bez rokas drebēšanas. Neesmu tas graciozākais dzīvnieciņš. Frowny face.

Traumas dzīvi padara interesantu, jo citādi nav pat par ko pažēloties. Figures.

Pēc vidējā aritmētiskā saraksta, ko ikdienas cilvēkam būtu ķipa jāizdara līdz vidējiem divdesmit, nekāda spožā aina nav. Var būt arī sliktāk - būtu vēl jārūpējas par kādu gremlinu, kurš nesā apkārt 50% mana fucked-up-ness.

Vismaz tāds bija spriedums, pie kura es nonācu, desmit minūtes blenžot uz fb draugu listu un mēģinot saprast, kurš no viņiem neiebilstu, ka ap trijiem no rīta pseidomāniskā stadijā iegāžos viņu dzīves telpā un uz pusdiennakti izrubos. Īpašs skatiens tika veltīts tiem, kuri noteikti nemēģinātu to pārvēst "You owe me now, biatch" situācijā nākotnē.

Variants par pilnīgu hipo izmantošanu un pirmā transporta ķeršanu nav vēlams. Atkal pamodīšos hvz-kur ar pustukšu kontu, pakāstām cīgām un ielauztiem kauliem. Tas nekas, ka šoreiz par rengeniem nav jāuztraucas, sāp jau tāpat.


Sidenote: Spotify reklāmas izliekas, ka cilvēki legāli/nelegāli nelejuplādē mūziku. Aizkustinošs naivums.

Kas, būšana 50+ atbrīvo no stāvēšanas rindā, tantiņ?
Tāpat autobuss bez tevis neizbrauks, panorāmu jau nokavēji.
Tādas manieres, ka pilnīgi nevaru.

Parasti es jūtu sirdsapziņas pārmetumus par prokastināciju darba vietā, bet šobrīd tā nu ir sanācis, ka neko citu es nevaru izdarīt. Oh well, shit happens.

Pīpēt iet gan nav īsti iekšā, neesmu ziemas/sniega/aukstuma fans un maniem matiem riebjas cepures.

Bet vispār, kopš kura laika visādas dvēseles kaites ir palikušas par trendu? Agrāk, nedod debesis, ja kādam atzinies, ka ej uz terapiju/lieto drapes/esi ar oficiālu diagnozi, tad uzreiz uz tevi skatījās tā, ir kā tu gatavotos katram pretīmnācējam ar cirvīti ribas pārskaitīt. Tagad visiem ir tas, šitais un vēl trešais, kas nemaz nevar būt tādā komplektā - bļin, tas nav nekāds ordenis, tā ir draņkīga lieta, kas konstanti čakarē eksistenci un prasa resursus, lai ar to sadzīvotu.

Galvenā problēma jau ir tajā, ka visādi lohi ar to mēģina izskaidrot, kāpēc viņi ir lohi. Nē, tā nav tava slimība, tu vienkārši esi lohs.

Naher piektdien pīpētavā spriedelēju par to, ka ir bijis aizdomīgi labs gads? Vakar burtiski minūtes laikā pajuka visi NYE plāni un tagad kā kāmītim uz spīda ir jāieplāno kas jauns, jo nu šeit palikt... Beigsies ar slepkavību un ne manējo.

Vispār par daudz lamājos. So sophisticated, so ladylike.

Also, pēc Ziemassvētkiem nonācu pie slēdziena, ka passive-agressive izturēšanās stils ir ģenētiski iedzimts. Vismaz visas drāmas rezultātā pirmsteči aizmirsa par painteresēšanos par potenciālajiem pēcnācējiem. Pa kuru laiku un ar ko, interesanti, man vairoties, ja neirozes nelaiž vaļā un darba krēsls ir absolūti pieņēmis manu formu?

Oh well, gan jau kaut ko izdomāšu. Ne pirmais pēdējā brīža jaunais gads.

Visi jau sen prom, vēl sēžu darbā, nositu laiku līdz kino, rakstu kārtējo haltūru un uz atkārtojumu klausos vienu un to pašu. Jo citiem ofisā mūzikas gaume ir vairāk balstīta uz kvantitāti, nevis kvalitāti. Jo mēs visi esam pieauguši un nopietni cilvēki.

Un, kā parasti, man nekam nav laika, jo, protams, kas var būt labāks par sava iekšējā vorkaholiķa atrašanu? Galu galā, varbūt beidzot jāaiziet uz kādu randiņu, paballēties, jebko citu, tikai ne ierasto mājas-darbs-šrinks ik pa laikam.

As per usual, love songs still make sense. Am used to it.

Date:	2017-11-12 17:37
Subject:	Finally, some peace and kinda quiet
Security:	Public
Mood:	pensive
Music:	LOA - Keep Looking at the Sky

Par godu dzē dē un mazliet par daudz tortes, nolēmu izmantot labo laiku un izmest palielāku cilpu pa dzimto nekurieni.

Nonācu pie secinājuma, ka mana mūzikas gaume nav mainījusies vismaz pēdējo dekādi - šis tas jauns jau ir pienācis, bet lielos vilcienos esmu palikusi tas pats angsty edgy tīneidžeris no divtūkstošajiem. Skumji vai nē, vismaz tagad par to jau ir nospļauties.


Love songs still make sense. Fuck.

Cilpoju no rīta uz darbu, klausoties kārtējo divu nedēļu apsēstību un vienā brīdī ar šausmām pieķēru, ka nu ir dimbā. Love songs make sense.

Kas no visiem aspektiem ir visai aizdomīgi un absolūti nevietā, jo tagad nekam nav laika un nav īstais zvaigžņu stāvoklis un cilvēks. Nu bet, ko stulbam padarīsi?


Visādi citādi turpinu censties dzīvot kā pieaugušais un izvilkties no mājām uz kādu pasākumu vismaz reizi mēnesī. Šobrīd sanāk.

Prokastinācija darba vietā novedusi tik tālu, ka atcerējos arī par šejieni. Vismaz ieraksti šajā ir mazāk cringe nekā iepriekšējā blogā, kurš ir veiksmīgi norakts un nekad vairs nerezēs dienasgaismu.

Protams, nav jau tā, ka nebūtu ko darīt, bet brīžiem nelabi paliek no tiem visiem cipariem, papīriem un visa pārējā, ko sevī ietver office job.

Kārtējo reizi neizturos atbilstoši savam vecumam, ņemot vērā pēdējos piedzīvojumus in the land of dating ar visu s-d-r'n'r. Vismaz morālo paģiru nav, tho. Un kas par stāstu, ar ko dalīties.


Izskatās, ka atkal būs draņkīgs gads mūzikā - sensenos laikos teenage angst plejlistē bija gan Hybrid Theory, gan Meteora. Meeh.

Jauns dzīves mērķis - iemācīties the glorious art of lock-picking, citādi manām maigajām rociņām tās knaibles tomēr ir par smagu. Un, ņemot vērā slēdzenes lokāciju, gribēdama nenoturēšu.

Bet, kā nu saka, labas lietas prasa upurēšanos. Varbūt arī nelielus administratīvos pārkāpumus, nu bet kurš gan uztraucās par kaut ko tik nenozīmīgu?


Visādi citādi ir kā vienmēr - miegs vroģe nāk, mugura vroģe sāp un vēlme būt produktīvai ir aptuveni proporcionāla tam, cik atdzisusi ir mana šīrīta kafija - bļin, tiešām kā vienmēr.

Vēl tikai nedaudz un tad varēšu braukt mājās. Īstenībā pohuj par mājām, es gribu pīpēt. Bet darbā visi domā, ka esmu tīra un balta kā pirmais sniegs *histēriski smiekli*

Got glared at - like it's my fault people are late.

Vispār jau silts laiks ir daudz labāk izbaudāms, ja lielāko nomoda daļu nav jāpavada sēdus pie datora.

Kārtējais zvaigžņu lietus laiks - šogad plāni kā torņi, bet laiks rādīs, cik labi izdosies. Balstoties uz pagājušo gadu pieredzi, atkal gāzīs lietus. Mark my words.


Pierādījums, ka dzīvē tomēr kaut kas notiek - QB ir beidzis īgni glūnēt - vai ir pieradis vai vienkārši saprata, ka "lol nau verc". A bit of a shame - es jau sāku par tīri izbaudīt. Ja vien pietura nebūtu uz nepareizo pusi, varētu pēc maiņas nodefilēt garām, dvēselē iespļaut - bet slinkums manī laikam ir mazliet stiprāks par riebīgumu.


Besī jau skaitīt, cik vēl ilgi jāatrodas darbā, bet tas pulkstenis ir tiiik kaitinošs. BĻEĢ.

Ārā laiks izskatās visai iespaidīgi slikts - kas galīgi nav labi, jo kopš devītā gada telts, lietus un Nāvīte kopā galīgi neiet.

Vēl pāris stundas un tad jau jādodas ar grauzējbērniem ballēt. Būs patīkami kādu brīdi nedomāt par nopietnām lietām.

Bet dzīve jau nebūtu iedomājama bez negaidītiem sarežģījumiem - šobrīd izskatās, ka esmu kādam nejauši tā pa varžacīm nolēkājusi, ka katru reizi saņemu iznīcinošu skatienu (diemžēl tas ir visai maz efektīvs, really, es uzaugu kopā ar Death Glare Grand Master un pati neesmu zemē metama.) Un vispār, es varu būt tā, kas te īgņojās, vajag pareizi strādāt, bļe.


Mazleit gan iekšā ir tāda škrobe, ka nevarēšu nedēļas nogali pavadīt, piekopjot "kafija-pīpīts-skaļmūzika" rituālus, bet vienreiz gadā jau var.

Pati pat nepamanīju, ka kopš pēdējā ieraksta pagājis laiks, kura daudzumu var mērīt kā daudz,bļe.

Ironiskākais ir tas, ka pēdējoreiz pieminēju laimīgās tabletes - zināmas dzīves sastāvdaļas tomēr neizdevās, kā plānotas un viss beidzās ar episku fiasko, kura sekas... nu, ja es vēl līdz šim nebiju ģimenes melnā aita, tad tagad man šo statusu nezaudēt. Vismaz diagnozi dabūju.

Ak, terapija, esi pret mani maiga.


Vismaz tagad varu rēķināties, ka alga pienāk laicīgi, darbs lauž kaulus tikai mazliet un drīz būšu jau dubulttante.


Skauts ir aizsūtīts pie visiem velniem, tagad tikai krietni jaunāki parādās - ir brīži, kad sazin kāpēc jūtos kā Humberts Humberts.

Kārtējais "svētdiena uz pirmdienu" bezmiegs,tādēļ čaiņiks ir pārnests uz galda stūri, lai nav pa visu dzīvokli jāvelkās pēc kafijas.

Pabeidzu rakstīt mājasdarbus, palasīju pierakstus - it kā jau nav daudz, bet vienalga vēmiens nāk.

Parīt aprit pusgads, kopš beidzu dzert zāles - nav jau nekas liels, bet vienalga patīkami, ka pati varu tikt ar sevi galā. Un nauda ietaupās.


Note to self: Kļūt interesantākai.

Pirmā nedēļa nolauzta, vēl 15 šo semestr palikušas :D

Nav jau tik traki, vismaz sajūta ir īstā. Ir reizes, kad izskats "vecums nenosakāms" atmaksājas.

Jāpasēž mazliet un jāiet ar Floksi svinēt atvasara un citas jaukas lietas.