No A līdz Z, neiekļaujot Ž

Es esmu nesmēķētājs!!!

Tas ir muļķīgākais, ko esmu savā mūžā darījusi, un nav tādas "vienas cigaretes"!

Man patīk izlasīt pēdējo ierakstu un saprast, cik daudz nezināju toreiz. Interesanti manam nākotnes es, ko es tagad nezinu?

Atskatam, maijs, jūnijs bija murgs. Melnāku periodu dzīvē nevar iedomāties un neveselīgāku svara zaudēšanu drošvien arī. Tādu nodevību neviens negaida, vai tiešām man var pārmest aklumu? Un gļēvulība. Lai vai kā, ja manējie vēljoprojām nopūšas "kas ar Tevi notika..", tad man pašai kaut kā daudz vieglāk palicis ap sirdi. Sāku pat just tādu kā pateicību par mācību.. Mazohoisms? Diez vai. Es vienkārši jūtos kā cits cilvēks šobrīd.

Un, protams, kas mani spēja izraut no tā melnā cauruma? kadinkš - Horvātija!!! Cik gan bieži domāju, ka nebūtu to pieredzējusi, ja viss nebūtu noticis tieši tā kā notika. Un kas par pieredzi. 2 mēnešu bakstīšanās kā brīvprātīgajam pelēkajā Vutrovarā tad vēl tā. Bet 9 dienu ceļojums pa Balkāniem ar vienu mugursomu, guļot guļamtīklos, pludmalēs, nu jā, sanāca arī autoostā uz soliņa vienu nakti.. :D Stopējot, acumirklī izlemjot, palikt šajā valstī, vai doties uz nākamo šodien... AAA... BRĪVĪBA un tāda uzticība sajūtām!!! Un cik daudz veiksmes un piedzīvojumi. Wow!!! Vārdos neaprakstāma pietiekamība, prieks, laime un "šeit un tagad" būšana. Es ceru, ka Tu, mans nākotnes es, spēši šo sajūtu atcerēties vēl ilgi. Un, protams, pēdējā nakts kalnu mājā... Eh! Šeit tik pietrūks Titānika citāts, ka sievietes sirds ir kā okeāns. :D

Bet ne tāpēc te ienācu. Ienācu tāpēc, ka domāju piefiksēt šo liktenīgo momentu. Vienmēr man gribās, man vajag, man pietrūkst, un tā tālāk, un vajag dabūt par katru cenu lūzt vai plīst. Šoreiz ir čakars. Nenoliegšu. Jau no paša sākuma ne tā sākām. BET! Ja mani noliek izvēles priekšā, es nespēju uzreiz atbildēt. Ne jau tāpēc, ka man negribētos. Gribas. Liktenīgums šajā visā ir tāds, ka aizdomājos, vai un ko es vispār spēju otram šobrīd dot. Vai otram nebūtu labāk, ja tagad apstātos?! Šķiet, ka Viņam viss ir kārtībā, bet es esmu BARDAKS! staigājošs bardaks. Drošvien tāpēc arī tas svars nemaz atpakaļ nenāk, lai gan apetīte atgriezusies un pārdzīvojumi beigušies. Balkāni atgrieza acu spīdumu, tomēr fakts, ka man vēl tāls ceļš ejams, lai sakārtotu savu dzīvi kaut cik tuvu normālai tīri praktiskā ziņā. Ko es šobrīd varu dot?!

Un sekojošā doma - vai es kādreiz iepriekš attiecībās ar kādu cilvēku reāli esmu apsvērusi domu, ka viņam bez manis varētu būt labāk? Vai tas jau nenozīmē, ka šis cilvēks ir super īpašs? Vai varbūt tomēr es tikai esmu palikusi nedaudz prātīgāka.

Tēma atklāta. Neatbildēju. Nezinu vai spēšu atbildēt arī no rīta. Jāpadomā vēl.

"Protams, ka gribas vienkārši kādu sev blakus. Plecu. Bet padomā, vai tiešām šis cilvēks ir tas, kas Tavai sirsniņai vajadzīgs?"

Nē. Atbilde diez gan skaidra un konkrēta. Tikai vieglāk būtu pazvanīt viņam, nevis meklēt jaunu. Jo dažreiz, kad esi dikti nelaimīgs, vienkārši kādu vajag tik izmisīgi, ka visu citu var pieciest.

Un es aizdomājos, vai tas nelaimīgums, kas rodas neizdevušās attiecībās, neveicina arī vēlmi, lai kāds vienkārši tikai būtu blakus. Vai nelaimīgas attiecībās mūs neievelk milzīgā melnajā caurumā? Tu esi nelaimīgs, tāpēc Tev kādu vajag, un, protams, tev taču kāds ir, un uz brīdi liekas, ka neko vairāk nevajag, bet tad atkal Tu tiec sāpināts, esi nelaimīgs, un kādu vajag vēl vairāk, un ... Kā atkarība, kas tikai velk Tevi dziļāk, jo nelaimīgums aug, un līdz ar to arī "vienkārši kādu" nepieciešamā deva, līdz beigās paliek tikai sliktie un "vienkārši ir" brīži.

Ģeniālākais, ka šo rakstot, nonācu pie secinājuma, ka tas arī beigās ar mums te notika. Bija vai nu slikti, vai "vienkārši kāds" gada garumā. Divi nelaimīgi cilvēki, kas nespēj atteikties no otra, jo šķietami vienkārši kāds vajadzīgs blakus, kad ir slikti. Bet, visticamāk, slikti abiem bija vienam no otra...

Izlasīju iepriekšējos ierakstus.. 2014.gads...

Tur kaut kas bija. Bija diez gan liels. Tagad tikai jāsaprot, kā to dabūt laukā no savām iekšām tā, lai acis neizkaltu no izlietā šķidruma daudzuma.

Viss notiek uz labu? Jānotiek! Vai esmu kaut ko mācījusies? Noteikti. Lielā nozīme gan nav vēl apjausta, bet fakts ir, ka man viņš BIJA jāsatiek - pirmā tikšanās bija pārāk liktenīgi. Un fakts arī ir, ka tālākas kopīgas nākotnes vairs nav. Bet starp šiem diviem faktiem ir gandrīz četri gadi dzīves, un tie nevar būt bezjēdzīgi. Citādāk paliek pārāk skumji... Lūdzu, jēga, nāc ātrāk, lai būtu vieglāk...

(Fonā K. mierīgā elpošana. Guļ. Pēdējo nakti šajā mājā. Visas viņa mantas somās. Es arī gribu tik pat mierīgi gulēt. Nesanāk.)

Es esmu patiei laimīga! :) Gribas kliegt visai pasaulei to!

Ir tik labi, ka pilnīgi bai, vai tiešām tik labi reāli var būt..

It's time to begin, isn't it..? :)

Es ticu brīnumiem. Varbūt jāpasakās vai jāvaino mani vecāki/ģimene ar visu svētku organizēšanas svarīgumu, bet ... es ticu. Un, ja ticu, tad vajag. Man vajag brīnumu! Tā ir pēdējo dienu lielā atziņa.

Un ir jauki apzināties, ka ir brīnums iespēja. Vai būs pats brīnums? redzēsim! :)

..Jo es viņu ieraudzīju un uzreiz bija interese. Man liekas, ka ātrāk par visām citām reizēm. Tur kaut kam ir jābūt tādēļ.

(Liepāja, SummerSound 2014)

Es jau pārāk ilgi domāju, ka nezinu, ko gribu. No vienas puses, jūtos garīgi spēcīgāka kā jebkad. No otras puses - tas milzīgais tukšums. Es ar savu lielo apgarotību saprotu to, cik pati esmu patiesi nelaimīga. Debesis par zemu, viss pārāk vienkārši. Es šādi varētu turpināt mūžīgi, jo jēgu par kaut ko cīnīties neredzu. Un tajā pašā laikā šādi es negribu.

Ja lielāko daļu lietas esi darījis priekš atzinības no citiem, bet te pēkšņi citu domas ir kaķim zem astes... Un Tu nezini , kas pašam patīk. Pareizāk, Tu zini, kas Tev patīk - pilnība. Bet pilnības nav. Nekur. Arī Tevī nē. Krahs. Nelaimīga es.

ģimenē un Latvijā ir spēks! Mēs tak neļausim daļu no sevis vest prom!

Nu kā es tā, no vienas puses cenšos paļauties uz šo brīdi, šeit un tagad. Bet ka atļaujos kādu vaļību pagremdēties pagātnē, vai pacerēt nākotni, nu tad tā pa nopietnam, ka knapi atkal tieku no tā ārā. Ja tieku.

Tas laikam bija tikai sapnis..!

Pasmaidi! :)

Lieliska doma! Ir - precamies!

Varbūt tā pat ir daudz labāk, nekā nomarinēt tās jūtas un attiecības pa ntajiem gadiem kopā dzīvošanas. Galu galā, ja abiem būs vēlme šo saglabāt, tad jau saglabās arī līdz galam!

un vēl tas man atgādina stāstu par maniem superīgajiem vecvecākiem. Izdevās taču viņiem tā. :)

Kaut nepopularizētu, tomēr internetā rakstīta dienasgrāmata vispār var būt līdz galam patiesa? Tā sajūta, ka lasa, nepamet..

nu re, nu re, mūc prom un neskaties atpakaļ. Un skrienot prom uzskrien virsū visādiem veciem čabulīšiem. Un tiem, kam neuzskrien - uzprasies. To jau to māki - meklēt atpakaļ ceļus. Pierādīt sev , ka Tev nevajag, tad, kad tik ļoti patiesībā vajag. "cilvēks neko negrib tad, kad kaut ko grib tik ļoti, ka vairs nav spēka gribēt"... vai kā tur pareizi tie vārdi likās šajā teikumā...

Tā ir viena puse. Bet visam ir divas puses.

Pēc tik ilga laika, nejauši satiekot G. un pavadot nedaudz laika kopā, sapratu, ka tik pat labi manas domas varētu aizpildīt arī viņš, ja nāktos dienu no dienas pavadīt blakus.

viela pārdomām, ne?

"The Story"

I've been thinking of everything
I used to want to be
I've been thinking of everything
Of me, of you and me

This is the story of my life
(These are the lies I have created)
This is the story of my life
(These are the lies I have created)

I'm in the middle of nothing
And it's where I want to be
I'm at the bottom of everything
And I finally start to leave

This is the story of my life
(These are the lies I have created)
This is the story of my life
(These are the lies I have created)
(I've created...)

And I swear to god
I'll find myself
In the end

And I swear to god
I'll find myself
In the end

And I swear to god
I'll find myself
In the end
In the end

And I swear to god
I'll find myself
In the end

In the end [x4]

This is the story of my life
These are the lies I have created
This is the story of my life
Thse are the lies I have created
(I've created)
This is the story of my life
(whispers)
These are the lies I have created...

pietiek spēlītes, nu bet tiešām. Ir tāds kliņķis pienācis, ka no manis ne tas vien ārā nāks. Jāliek punkts. Sākšu ar pīpēšanas mešanu nost. Tas par darba nebūšanām.

Bet tā lielākā dzīves problēma - es sevi nogalinu ar to aizvainojumu, kamolu rīšanu un mūžīgo vainas meklēšanu sevī. Nāk aizvainojuma dusmas, naids uz čīkstuļiem un liekuļiem no visiem caurumiem (nē, ne pavisam visiem, patiesībā tik augšējiem). Tas, kas notiek ar manu kaklu, degunu un plaušām nav ne normāli, ne izskaidrojami, tās ir tās milzīgās dusmas, kas veļas no manis. Jāatrod veids kā piedod. Un vairs nekad neļaut mani sāpināt. Vienīgais cilvēks, kura dēļ pēdējo gadu esmu raudājusi. Un tas pēdējā laikā notiek pārāk bieži. Še tev bija tuvākais cilvēks... Tas, kas tiešām tavējais, tā no sirds, ne radu rakstos, nekad, nekad tā nedarītu otram pāri. JA TEV NEVAJAG, MAN NE TIK!

par spīti sākotnējajam strīdiņam, patiesība ir tāda, ka es esmu tik laimīga. Laikam esmu konkrēts dabas bērns, precīzāk - Jūrmalas bērns. Tāda atpūta, ka es šodien piecas reizes paspēju pateikt "pirmdien" vietā "rītdien" - vienkārši pēc sajūtam liekas, ka arī rīt varētu būt pirmdiena. Tik ļoti šeit laiks norimst. :))

Veikli.

Šo sauc par sačakarēšanos saknē. Un līdz ar to kļūst pilnīgi vienalga, ko ar tām manipulācijām gribēja vai negribēja panākt. Tur arī rodas visa vaina drošvien arī vispār viņam - Ja no sākuma iemāca otram Lūles Vilmas aprakstītās "bailes, ka mani nemīl", tad pēc tam arī rodas "mentālais stulbums"...

Atkārtošos savai gudrībai - attiecības neveido uz sava ego apmierināšanu un otra sāpēm.

Bet es ar pozitīvu skatu! varbūt vismaz koleģiālu attiecību līmenī kāds mans iemācīs nebūt labai, turēt naidu iekšā līdz pēdējam, spītēties un apvainoties, dusmoties, nedzirdēt, nereaģēt, atteikt. Kopumā - iemācīs spļaut virsū. Pēc treniņu biežuma un intensitātes noteikti ap vasaras beigām es to patiešām varēšu! Paldies!


Tagad visu šo briesmu fiziska izlāde smagos darbos- pārvācamies no bruņinieku ielas atpakaļ uz Jūrmalu! Gribu upi, mežu, svaigu gaisu, jūru, šašliku un visu citu. Pietrūka šos 9 mēnešus.

Es gribu vasaru! Un pirms tam miegu! Nomocītā, pārgurušā prāta domas lidinās bez pienākumu atpūtas sajūtās, bet tagad vēl jāsaņemās pabeigt tie darbi. Un tad tikai miegs. Un vasara. Turies un neaizmiedz uz klaviatūras!

Nu re, neviens cilvēks nav ideāls. Jo tuvāk, jo vairāk to saproti. Bet es meklēju ideālu..

Un man tiešām nepatīk, ka ar mani spēlējas. Ir smieklīgi, ir patīkami, bet mērķis tad kāds? Es un manas robežas. Vai tiešām grūti saprast robežu, lai nesāpinātu otru, nedotu liekas cerības?!!! Kāpēc es esmu tāds frīks, kurš kko tādu vispār iedomājas? jo izskatās, ka visiem citiem eksistē tikai "Es".

Esmu pārāk lieliska.

Man nav ko teikt. Es vienkārši gribu vēl paslinkot. 2 studiju projekti tuvākajās 24 h un pēc tam daži vakari prakses atskaitei. Es varu!