![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Man patīk izlasīt pēdējo ierakstu un saprast, cik daudz nezināju toreiz. Interesanti manam nākotnes es, ko es tagad nezinu?
Atskatam, maijs, jūnijs bija murgs. Melnāku periodu dzīvē nevar iedomāties un neveselīgāku svara zaudēšanu drošvien arī. Tādu nodevību neviens negaida, vai tiešām man var pārmest aklumu? Un gļēvulība. Lai vai kā, ja manējie vēljoprojām nopūšas "kas ar Tevi notika..", tad man pašai kaut kā daudz vieglāk palicis ap sirdi. Sāku pat just tādu kā pateicību par mācību.. Mazohoisms? Diez vai. Es vienkārši jūtos kā cits cilvēks šobrīd.
Un, protams, kas mani spēja izraut no tā melnā cauruma? kadinkš - Horvātija!!! Cik gan bieži domāju, ka nebūtu to pieredzējusi, ja viss nebūtu noticis tieši tā kā notika. Un kas par pieredzi. 2 mēnešu bakstīšanās kā brīvprātīgajam pelēkajā Vutrovarā tad vēl tā. Bet 9 dienu ceļojums pa Balkāniem ar vienu mugursomu, guļot guļamtīklos, pludmalēs, nu jā, sanāca arī autoostā uz soliņa vienu nakti.. :D Stopējot, acumirklī izlemjot, palikt šajā valstī, vai doties uz nākamo šodien... AAA... BRĪVĪBA un tāda uzticība sajūtām!!! Un cik daudz veiksmes un piedzīvojumi. Wow!!! Vārdos neaprakstāma pietiekamība, prieks, laime un "šeit un tagad" būšana. Es ceru, ka Tu, mans nākotnes es, spēši šo sajūtu atcerēties vēl ilgi. Un, protams, pēdējā nakts kalnu mājā... Eh! Šeit tik pietrūks Titānika citāts, ka sievietes sirds ir kā okeāns. :D
Bet ne tāpēc te ienācu. Ienācu tāpēc, ka domāju piefiksēt šo liktenīgo momentu. Vienmēr man gribās, man vajag, man pietrūkst, un tā tālāk, un vajag dabūt par katru cenu lūzt vai plīst. Šoreiz ir čakars. Nenoliegšu. Jau no paša sākuma ne tā sākām. BET! Ja mani noliek izvēles priekšā, es nespēju uzreiz atbildēt. Ne jau tāpēc, ka man negribētos. Gribas. Liktenīgums šajā visā ir tāds, ka aizdomājos, vai un ko es vispār spēju otram šobrīd dot. Vai otram nebūtu labāk, ja tagad apstātos?! Šķiet, ka Viņam viss ir kārtībā, bet es esmu BARDAKS! staigājošs bardaks. Drošvien tāpēc arī tas svars nemaz atpakaļ nenāk, lai gan apetīte atgriezusies un pārdzīvojumi beigušies. Balkāni atgrieza acu spīdumu, tomēr fakts, ka man vēl tāls ceļš ejams, lai sakārtotu savu dzīvi kaut cik tuvu normālai tīri praktiskā ziņā. Ko es šobrīd varu dot?!
Un sekojošā doma - vai es kādreiz iepriekš attiecībās ar kādu cilvēku reāli esmu apsvērusi domu, ka viņam bez manis varētu būt labāk? Vai tas jau nenozīmē, ka šis cilvēks ir super īpašs? Vai varbūt tomēr es tikai esmu palikusi nedaudz prātīgāka.
Tēma atklāta. Neatbildēju. Nezinu vai spēšu atbildēt arī no rīta. Jāpadomā vēl.
Atskatam, maijs, jūnijs bija murgs. Melnāku periodu dzīvē nevar iedomāties un neveselīgāku svara zaudēšanu drošvien arī. Tādu nodevību neviens negaida, vai tiešām man var pārmest aklumu? Un gļēvulība. Lai vai kā, ja manējie vēljoprojām nopūšas "kas ar Tevi notika..", tad man pašai kaut kā daudz vieglāk palicis ap sirdi. Sāku pat just tādu kā pateicību par mācību.. Mazohoisms? Diez vai. Es vienkārši jūtos kā cits cilvēks šobrīd.
Un, protams, kas mani spēja izraut no tā melnā cauruma? kadinkš - Horvātija!!! Cik gan bieži domāju, ka nebūtu to pieredzējusi, ja viss nebūtu noticis tieši tā kā notika. Un kas par pieredzi. 2 mēnešu bakstīšanās kā brīvprātīgajam pelēkajā Vutrovarā tad vēl tā. Bet 9 dienu ceļojums pa Balkāniem ar vienu mugursomu, guļot guļamtīklos, pludmalēs, nu jā, sanāca arī autoostā uz soliņa vienu nakti.. :D Stopējot, acumirklī izlemjot, palikt šajā valstī, vai doties uz nākamo šodien... AAA... BRĪVĪBA un tāda uzticība sajūtām!!! Un cik daudz veiksmes un piedzīvojumi. Wow!!! Vārdos neaprakstāma pietiekamība, prieks, laime un "šeit un tagad" būšana. Es ceru, ka Tu, mans nākotnes es, spēši šo sajūtu atcerēties vēl ilgi. Un, protams, pēdējā nakts kalnu mājā... Eh! Šeit tik pietrūks Titānika citāts, ka sievietes sirds ir kā okeāns. :D
Bet ne tāpēc te ienācu. Ienācu tāpēc, ka domāju piefiksēt šo liktenīgo momentu. Vienmēr man gribās, man vajag, man pietrūkst, un tā tālāk, un vajag dabūt par katru cenu lūzt vai plīst. Šoreiz ir čakars. Nenoliegšu. Jau no paša sākuma ne tā sākām. BET! Ja mani noliek izvēles priekšā, es nespēju uzreiz atbildēt. Ne jau tāpēc, ka man negribētos. Gribas. Liktenīgums šajā visā ir tāds, ka aizdomājos, vai un ko es vispār spēju otram šobrīd dot. Vai otram nebūtu labāk, ja tagad apstātos?! Šķiet, ka Viņam viss ir kārtībā, bet es esmu BARDAKS! staigājošs bardaks. Drošvien tāpēc arī tas svars nemaz atpakaļ nenāk, lai gan apetīte atgriezusies un pārdzīvojumi beigušies. Balkāni atgrieza acu spīdumu, tomēr fakts, ka man vēl tāls ceļš ejams, lai sakārtotu savu dzīvi kaut cik tuvu normālai tīri praktiskā ziņā. Ko es šobrīd varu dot?!
Un sekojošā doma - vai es kādreiz iepriekš attiecībās ar kādu cilvēku reāli esmu apsvērusi domu, ka viņam bez manis varētu būt labāk? Vai tas jau nenozīmē, ka šis cilvēks ir super īpašs? Vai varbūt tomēr es tikai esmu palikusi nedaudz prātīgāka.
Tēma atklāta. Neatbildēju. Nezinu vai spēšu atbildēt arī no rīta. Jāpadomā vēl.