mvvks

Vakar visu vakaru raudāju - uz ielas, vilcienā, guļot gultā. Man gribās lai kāds manī ieklausās, lai man būtu kādu ar ko parunāt atklāti par lietām, bet nē. Man vismaz ir viena tāda draudzene, bet mēs ikdienā mēdzam tikai runāt par slikto, kas, ja godīgi, izraisa vel lielāku cinisismu manī. Tas nav nekas pret viņu, mēs ienkārši esam citādi cilvēki, un tas ir ok ! Man arī ir sava terapeite, kas ir labi. Es varu tikai šo raksturot kā sirdsāpes - gan no tā, ka ilgojos pēc kāda kurš izturēs pret mani kā normāls cilvēks, gan arī no tā, ka man šobrīd vajag iet cauri veciem čatiem [redacted] iemesļu dēļ, lai es varu itkā beigt konkrētu tumšu periodu no savas dzīves.


There it is
There it was
Don't interrupt just because
It's no love, shoulder shrug

Man arī galīgi neizdodas mīlestības lietā. Man šķiet, ka mani atraidija puisis, pret kuru man bija bišķīt emocijas kautkad pagājušā gada rudenī. Vismaz, man liekas ka viņš mani ir atraidijis? Tā nav viņa vaina. Viņam gan jau ir sava štelle un problēmas dzīvē, tā kā, jā, es viņu netraucēšu. Bet man ir jāiemācās nepalikt dusmīga vai skarba katru reizi, kad kāds pret mani nejūtās tādā pašā veidā. Es viegli neņemu atraidīšanos, un tagad, katru reizi kad satieku šo minēto puisi (platoniskā kontekstā), es jūtos sakaitināta ar viņu stulbo seju un viņa stulbajiem jokiem un savu ķēma apātiju/flegmatismu. Mēs vel esam draugi, tomēr es esmu frustrēta. Frustrēta ka esmu tik satraumēta no iepriekšējām attiecībām, ka kad sāku just mīlestību vai mazus taurentiņus vēdērā atkal pirmo reizi ļoti, ļoti ilgā laikā, tad tas neizdodas. Nuuu, okey. Nav ko darīt. Kā ir, tā ir. Jāiet tālāk