Lobstrominous

Man tas pats. Nav tā, ka uzskatu šos svētkus par ļoti svarīgiem, tomēr vairāk par to komercializāciju (cik banāli vispār ko tādu pieminēt - kur tad tādas nav?) mani traci n-tie cilvēki katru gadu, kas čīkst un brēc par to, cik bezjēdzīgi svētki. Viena kategorija ir tie, kas šajā dienā ir brīvi un jūtas nenormāli aizskarti par to, ka kāds viņiem to bāž acīs. Man jautājums - vai tiešām bāž? Ok, varbūt noteiktos emocionālos stāvokļos un dzīves posmos tās atgādinājums tiešām var būt ļoti sāpīgs, bet man kaut kā izskatās, ka lielākie bļāvēji nav tie gadījumi. Un vai tiešām nevar atrast cilvēku (vnk draugu vai kaut vecmammu), ko tāpat iepriecināt šajā dienā? Lielāko daļu savas dzīves esmu bijusi brīva 14. februāra datumos, un gabals man tajās nenokrita. Protams, nekad nesaki nekad, bet es te par līdzšinējo pieredzi. Skolas laikā varēja sūtīt saburzītos mazos apsveikumus klasesbiedriem, stundas īsākas, bija forši. Vēlākos gados apsveicu vecākus ar šiem svētkiem vnk tāpat ar kartīti vai cepumiem. Īsti nesprotu, kāpēc jāgaužas, ka, redz, ir papildu diena, kad kādu apsveikt, bet ok, cik saprotu, mans viedoklis nav vairākumā, tādēļ nav pareizs.

Otra kategorija "ja otra puse apsveic tikai pēc sveša (svētku) atgādinājuma, tad tāda nav vajadzīga". Var jau būt sava taisnība. Bet man atkal viens idiotisks jautājums... Cilvēki, jūs kur dzīvojat? Sapņu pasaulē vai brīnumzemē? Viss dzīvē vienmēr nav, kā gribētos. Par sevi varu teikt, ka ir dienas, kad es nebūt neesmu laba otra puse, daudz strādāju, esmu piekususi, pārstrādājusies, pārstresojusies, tā kā varu vien pateikt paldies, ka ir datums, kas man atgādina - Tev ir vīrs, samīļo viņu.

Visbeidzot, neredzu jēgu rīkot šajā dienā nez kādas vājprāta svinības, bet ja ir iespēja pavadīt kādu mīļu vakaru pēc savas gaumes - kāpēc ne? Vai trakāk nav divas nedēļas iepriekš sāk bļaut par bezjēdzību? Varbūt parspīlēju, bet pasaulē ir arī krietni bezjēdzīgākas lietas...

Piedod, murxxīt, par palagu :D Gribējās parakstīt...