Lai arī līdz mājasdarba nodošanas/atrādīšanas dienai vēl nepilna nedēļa, sēžu virtuvē pie galda, blakus tējas krūze, un cenšos cītīgi rakstīt pacientē nr.1. novērotā aprakstu. Idejiski man ir sava sistēma, nojausma par to, kā darbu rakstīt, kā veidot, bet cilvēkam ir tik daudz putnu galvā, ka man lasot divas sīkā rokrakstā piedrukātas lapas, pašai prātā sāk rosīties putni. Nē, darbs psihiatriskajā slimnīcā laikam tomēr nebūs mans aicinājums.
Man apkārt siro pelēks kaķis un žēlīgi ņaud - nelaižu laukā. Šodien mēģināja pats aiziet, noķēru aiz astes, brīdi cītīgi pastīvējāmies un tad gluži apkaunojoši aiz pakaļķepām ievilku viņu atpakaļ dzīvoklī. Varētu jau laist laukā, bet izgājšreiz sadomājis bija pie kaimiņiem iet. Nesen nācu mājās, kaut kā bija uz jumta ticis - sēž un ņaud savu kaķa sirsniņu laukā. Tā, nosēdās man pretī uz krēsla, skatās uz mani un ņaud. Esmu suņu cilvēks, ar viņiem vismaz saproti, ko viņi grib.
Lūk, pirmdien bija arī pēdējā darba diena. Bija jau arī pēdējais laiks - teju pēdējie pazīstamie kolēģi bija priekšnieces.
Un vēl, un VĒL, mācos jāt. Bet tas jau ir cits, daudz apgarotāks stāsts.
Man apkārt siro pelēks kaķis un žēlīgi ņaud - nelaižu laukā. Šodien mēģināja pats aiziet, noķēru aiz astes, brīdi cītīgi pastīvējāmies un tad gluži apkaunojoši aiz pakaļķepām ievilku viņu atpakaļ dzīvoklī. Varētu jau laist laukā, bet izgājšreiz sadomājis bija pie kaimiņiem iet. Nesen nācu mājās, kaut kā bija uz jumta ticis - sēž un ņaud savu kaķa sirsniņu laukā. Tā, nosēdās man pretī uz krēsla, skatās uz mani un ņaud. Esmu suņu cilvēks, ar viņiem vismaz saproti, ko viņi grib.
Lūk, pirmdien bija arī pēdējā darba diena. Bija jau arī pēdējais laiks - teju pēdējie pazīstamie kolēģi bija priekšnieces.
Un vēl, un VĒL, mācos jāt. Bet tas jau ir cits, daudz apgarotāks stāsts.
Comments