Lobstrominous

Izgājšdien gājām ar māsu no pasta mājās un nogājām gar tirdziņiem - ir tagad tādas būdeles saceltas pie kāpnītēm, tieši starp iki un maxima draugiem. Skatos - tirgo ķiršus! Un avenes! Un zemenes! Man acis sāk spīdēt, kājas jau pašas nes uz būdiņu pusi. Saku māsai, ka, nu, jānopērk un tā. Ko viņa? Saķer mani aiz rokas un velk prom - mums pašām mājās ķirši esot. Prasu, kur? Esot Tukumā viss dārzs pilns ar ķiršiem. Tukumā? Bet es Rīgā esmu, Tukumā netaisos būt vēl nedēļas divas. Nekas, viņa man pirmdien atvedīšot.

Bet man gribas tagad! Piecērtu ar kāju. Lai paliekot rāma un paciešoties. Apstājos kā iemieta un piedāvāju analoģiju - tu esi izslāpusi, dzert gribas tā, ka mēle pie aukstlējām pielipusi, kā tev palīdzēs fakts, ka mājās krānā tek auksts ūdens? Viņa varot aizbraukt mājās padzerties.

Sapratu, ka mums katrai savā glāzē ūdens biki citā tilpumā.