Lobstrominous

Izgājšnakt bija kārtējais murgainais sapnis. Nu tāds aizraujoši trilleriski murgains. Nezinu kādā sakarā atrados liecinieku aizsardzības programmā un mani visu laiku uzmanīja blonda slepenā aģente, jo ļaunie visu laiku mani meklēja. Nopietnas aizdomas, ka ļaunie bija citplanētieši. Viss sākās Ņujorkā, kur nodzīvoju vairākas nedēļas mazā divistabu dzīvoklītī ar noplukušām sienām, dzelteni brūnām tapetēm, agrāk man līdzīgas bija laukos, tādi vārpstiņu formas ornamenti, kjūt. Un durvīm priekšā bija restes, un dzīvoklī dzīvoja kursa biedrs, kurš man vispār ļoti nepatīk, jo viņa kreklam parasti ir atpogātas pirmās pogas, tā ka var redzēt to, kā tur nemaz nav. Un vēl viņam ir dīvaina mute, tāpēc nesaprotu, ko viņš darīja manā sapnī.

Lūk, Ņujorkā ļaunie uzoda kur es esmu, tāpēc mani aizveda uz tuksnesi, kur viņi mani uzoda vēl ātrāk un tādēļ blondā aģente mani veca uz Barselonu, bet tur radās aizdomas, ka viņa varētu būt viena no sliktajiem, tāpēc viņu man atņēma, bet es neticēju, ka viņa ir sliktā un tad mani vienalga sagrāba un es atrados pēkšņi Edgara Alana Po stāstā "Svērtenis un aka" un man apkārt kvēlo metāla sienas un dzen mani tajā drausmīgajā akā, bet tas ir tik interesanti un tad pēkšņi es esmu atkal jaunā vietā un svaigi izglābta un tad man ir jāmostas, jo zvana baznīcas zvans aiz loga.

Bet man negribas mosties, gribas vēl būt apdraudētai un trillera varonei, un tad es, baigā trilleriste atradusies, dzirdu, kā man pie auss kāds atkārtoti izelpo, nu, tā gārdzoši. Nācās vien ziņkāri celties augšā un ar grāmatu (sitamo) rokā izpētīt kādi rēgi dzīvoklī mīt.