February 14th, 2014

Man nav iebildumu rakstīt referātus, varētu teikt, ka pat patīk. Izbaudu arī zināšanas, ko iegūstu rakstot kursa darbu vai ikdienas kopsavilkumus.

Bet personiskā viedokļa esejas mani mulsina.

Tā nu tagad sēžu universitātē, atvilkusi savu salauzto ķermeni (vakar bija treniņš) stundu agrāk, priekšā tukša lapa, galvā līdzvērtīgs tukšums. Tikai dzirdama tā balstiņa, kas rāmā, pamācošā tonī paskaidro man, ka viedoklis par psiholoģijas nozīmi pedagoģijā nu reiz ir maksimāli elementāra tēma.

Interesanti, man ieskaitītu darbu, ja es no esejas to pārvērstu mazā referātā ar cilvēciskām atsaucēm?

Vēl nesaprotu to traci ap Valentīndienu. Neizjūtu ne baigo vajadzību pēc tās, nedz baigo pretīgumu, bet skatoties apkārt, rodas sajūta, ka vienā no tiem grāvjiem noteikti jātup.

Nez, man šodien ir piektdiena.

Ogrē kaimiņiem Valentīndienas disenīte, Rīgā karnevāls, bet man ir pašai sava zemsega un rīt nav nekur jāiet. Runā vien par paradīzes labumiem.

October 2019

Sun Mon Tue Wed Thu Fri Sat
  12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
2728293031  
Powered by Sviesta Ciba