Man nav iebildumu rakstīt referātus, varētu teikt, ka pat patīk. Izbaudu arī zināšanas, ko iegūstu rakstot kursa darbu vai ikdienas kopsavilkumus.
Bet personiskā viedokļa esejas mani mulsina.
Tā nu tagad sēžu universitātē, atvilkusi savu salauzto ķermeni (vakar bija treniņš) stundu agrāk, priekšā tukša lapa, galvā līdzvērtīgs tukšums. Tikai dzirdama tā balstiņa, kas rāmā, pamācošā tonī paskaidro man, ka viedoklis par psiholoģijas nozīmi pedagoģijā nu reiz ir maksimāli elementāra tēma.
Interesanti, man ieskaitītu darbu, ja es no esejas to pārvērstu mazā referātā ar cilvēciskām atsaucēm?
Bet personiskā viedokļa esejas mani mulsina.
Tā nu tagad sēžu universitātē, atvilkusi savu salauzto ķermeni (vakar bija treniņš) stundu agrāk, priekšā tukša lapa, galvā līdzvērtīgs tukšums. Tikai dzirdama tā balstiņa, kas rāmā, pamācošā tonī paskaidro man, ka viedoklis par psiholoģijas nozīmi pedagoģijā nu reiz ir maksimāli elementāra tēma.
Interesanti, man ieskaitītu darbu, ja es no esejas to pārvērstu mazā referātā ar cilvēciskām atsaucēm?