Lobstrominous

Vienmēr ir bijušas problēmas ar svētdienu vakariem - kļūstu nomācoši apātiska vai, gluži pretēji, iekāpju kaut kādā mānijas vilnī, kad enerģijas ir tik daudz, ka, kādas bipolārās pacientes vārdiem sakot, "gribas auļot kā zirgam".

Bet man šodien negribas auļot. Vakar arī negribējās. Nevienā dienā negribējās. Vislabprātāk izlaistos kaut kur un plivinātos kā pieneņpūka. Bet nedrīkst. Zinātniskos rakstus jāpabeidz analizēt. Aiva lika. Bet man ir niķītis.

Kad man ir svētdienas vakari, es zīmēju. Tā kā nemāku zīmēt, tas mani padara bēdīgu. Bet bēdīgs ir labāk nekā apātisks (vai maniakāls, for that matter).

Eh, bien, pelēkais pelmenis atkal guļ uz manām drēbēm.

Starp citu, kārtējā mācība visam mūžam, kuru nu šoreiz tiešām vajadzētu iegaumēt.

Nekad neapņemies rakstīt kursa darbu par tēmu, kuru Latvijā neviens nav apskatījis!