Lobstrominous

Pēdējie divi-ar-astīti mēneši ir bijuši tādi nu... traki. Šī nebūs čīkstēšana, šie pārdesmit teikumi būs, lai pati nepiemirstu, kādas kļūdas pielaist nedrīkst un, kā par to var nākties maksāt.

Mana epilepsija/aneirisma daudziem nav (vai nebija?) noslēpums. Ar to sadzīvoju, dzēru zāles, piecpadsmit gadus klausījos, kā darīt tur neko nevar, jo centri smadzenēs un bīstami un vispār tā varbūt ir aneirisma, varbūt vēl kaut kas un varbūt vēl kaut kas, bet vispār noteikti aneirisma, kaut gan MR un angiogrammās slēdzienos norādīts - aneirismas nav. Nospļāvos, aizgāju pie astrologa un pieņēmu lēmumu nekādas operācijas netaisīt, ja jau paši ārsti galā netiek. (Jo īpašs paldies kādam epilepsijas speciālistam ar n-desmit gadu stāžu un labākā ārsta reputāciju, kas katrā apmeklējuma reizē teica ko krasi pretēju un pašpasludinātam labākajam neiroķirurgam Latvijā, kurš bez savas attiecīgās summas ne pirkstiņu nekustinātu).

Kādā skaistā septembra sestdienā no treniņa aizgāju uz darbu un tur arī paliku. Galva griezās kā vilciņš, zeme arī griezās - tā jau viņa parasti dara, tikai ne tik ātri. Norakstīju visu uz paaugstinātu asinsspiedienu un braucu mājās.
Un tad tas pats notika septembra beigās un oktobrī un.... un... līdz saņēmos aiziet līdz kādai sievas (neiroloģe) un vīra (neiroķirurgs) vadītai privātpraksei. Rezumējot - dabūju pa kaklu, ka neeju pie ārsta regulāri un tās pašas nedēļas beigās jau bāla un pārbijusies sēdēju Gaiļezerā, dr. Bicāna kabinetā, ar speciālista slēdzienu par nepieciešamu MR ar kontrastvielu, pāris dienas vēlāk jau nakti pavadīju slimnīcā un pusotru nedēļu vēlāk sākas stāsts.


Tas bija 28. novembris, ja nu kādu interesē precizitāte. Dienu iepriekš iestājos, pilna apņēmības būt stipra un pilna pārliecības, ka viss šis pasākums beigsies ar manu nāvi vai ar runas spēju zaudējumu. Pusdeviņos ienāca māsiņa un pēc piecām minūtēm jau "stūrēju" uz operāciju zāli. Paguvu tikai nosūtīt sms, ka dodos. Nu jā, visa mana apņēmība sabruka, kad nospiedu "sūtīt" un asaras dikti gribīgi tā romantiski tecēja - lēnām un lielas. Pēdējais, ko atceros - un ko lai iesāk ar tiem matiem? Un tad viss bija zaļš un saulains un skaists, un man negribējās mosties un, ja tādas ir debesis un pēcnāves dzīve, fck you, nebūs bail tur nonākt. Bet, kā no jauna piedzimstot, tā arī no narkozes bija jāatgriežas pretīgi sāpīgajā pasaulē, kur ir trubas un sāpes un pārbīlis. Nākamajā brīdī jau braucu uz intensīvo palātu.

Izrādās galvas operāciju gadījumā "intensīvajos" jāpavada diennakti. Pirmās stundas bija skaistas. Narkoze joprojām iedarbojās visai labi, mani pacienāja ar skābekli (garšīgs, btw, tāds saldens). Vienīgi tā vemšana, bet par visu ir jāmaksā. Nakts bija jau drausmīgāka un rītu sagaidīt šķita neiespējami. Skaitīju minūtes, skaitīju reizrēķinu kā mantru. Reizi stundā - tiek izmērīts asinsspiediens, reizi divās - tiek ievadītas zāles. Narkoze sāka iziet, palika vēl sliktāka dūša, parādījās galvas sāpes, apskaudu tanti, kas ik pēc piecām minūtēm mira. Kad nākamajā rītā ienāca ķirurgs, biju gatava kaut vai lēkāt pa palātu, tikai lai sūta mani atpakaļ pie "normālajiem" cilvēkiem. Tā vietā izvēmu vēl pāris litrus žults, bet laikam bija gana apmierinoši, jo stundu vēlāk gulēju "savā" gultā un gribēju nomirt.

Un tagad, kad esmu vai nu nogarlaikojusi vai ieinteresējusi, laiks frāzei "Turpinājums sekos..."

Palātā mēs bijām četras: viena osteoplastika, viens trombs, viena lauzta mugura un viena muguras operācija. Lauztās muguras vārdu tā arī neuzzināju, krievu tante krietnos gados, kas pārsvarā nodarbojās ar runāšanu pa telefonu un Tā Kunga piesaukšanu. Arī Tromba sievietes no Talsiem vārdu neatceros, pie viņas vienmēr bija vīrs un viņi bija aizņemti sarunās viens ar otru. Muguras operācija bija Erna, ļoti runātīga un ļoti slikti pārcieta operāciju. Toties mīlēja svaigu gaisu, tāpēc vairumā gadījumu palātā ko elpot bija.
Protams, ar četriem guļošiem pacientiem...

Diena pēc operācijas, ceturtdiena, pagāja murgā. Atceros, ka atbrauca vecāki. Atceros, ka kāda rūpīga māsiņa bija savākusi manas mantas un noslēpusi skapī, bet viss par ko spēju domāt bija vājprātīgās galvas sāpes. Kad galva sāpēja mazāk, gulēju, kad sāpēja vairāk - cerēju, ka nesāpēs. Utopiski imagināro domu par lasīšanu atmetu uzreiz, nepietika pat spēka telefonu paņemt un pulksteņlaiku noteikt. So it goes.
Piektdien toties satiku ārstējošo ārsti, kura priecīgi paziņoja, ka šodien jau tā kā vajadzētu celties un pastaigāt. Tā kā tās dienas rītā biju pamodusies ar kreiso aci pilnībā aizpampušu (tūska, you know), skatījos uz viņu ar savu vienīgo aci pilnīgā neticībā. Viņa skatījās pretī un promejot parādīja ar roku virpuļojošas kustības. Es jau vispār esmu bailīgas dabas cilvēks, bet šis ārstes paziņojums šķita utopisks, pat vājprātīgs. Vēl tagad man nav skaidrs, kā es sevi piespiedu piecelties sēdus, nemaz nerunājot par kāju izkāršanu pār gultas malu, tomēr - pēc pāris stundām pati jau gāju ij zobus izpucēt, ij apmeklēt to vietu uz kuru karaļi kājām iet (bet palātā tāda pagaidām biju vienīgā). Vēl dienu vēlāk kļuvu tik pārgalvīga, ka, atbalstoties uz tēva un māsas drošajām rokām, apgāju apkārt liftam veselas trīs reizes - pēdējā gājienā pat soļoju gandrīz taisni un gandrīz pati. Ak un jā, sestdien pazuda valoda. Vēl tagad nav līdz galam atpakaļ.
Iespējams tas bija baisākais brīdis visā šī piedzīvojuma laikā. Vienbrīd tu runā kā cilvēks, domā kā cilvēks un nākamajā brīdī tu vārdus liec pa zilbītēm un domas... nu, domu vienkārši nav. Centos sevis nomierināšanai skaitīt pie sevis dzejoļus, nevaru paskaitīt - dzejoli atceros, bet vārdus nevaru salikt. Brokastīs ēdu prīsu putru ar boliņu un stāstīju stāstu par degaino mataino prujistu spāņu valodas lekcijā. Kas mani padarīja gauži frustrētu bija fakts, ka varu izrunāt vārdu "frustrēts" kamēr citi, vienkāršāki vārdi, prasīja neizsakāmi lielāku piepūli.
Kopā saplūdušās dienas plūda un atnāca otrdiena. Galvu vaļā taisīja kreisajā pusē, gluži instinktīvi biju izvairījusies no gulēšanas uz kreisā sāna, kas kļuva krietni apgrūtinoši, tādēļ izdabūju no māsiņas atļauju gulēt uz kreisajiem sāniem. O, kļūda! Ciemos atjoza māsa, tērzējām tērzējām, kad pēkšņi galvā balsis sāk skanēt. Smiekli caur baiļu asarām, izrādās lieki. Tik drīz pēc operācijas varot gadīties, ka kauls pakustās kaut vai pa milimetra simtdaļu un tad tur var arī kaut kas nedaudz pasačakarēties un galvā atbalsis parādīties. Mirkšķināju savas - nu jau abas - aizpampušās acis (visās pāva astes spalvu krāsās), un nolēmu padoties liktenim. Laimīgā kārtā atbalsis pazuda kā parādījušās, taču labu laiku ausis krita ciet tā pat vien.

Trešdien ieradās mana optimistiskā ārstējošā ārste, lai paziņotu, ka visdrīzākais mazais, mīļais, nekaitīgais kalcināts ir ļaundabīgs audzējs. "Labākais no sliktākajiem variantiem". Ceturtdien tikpat optimistiskā tonī viņa to apstiprināja.

Ir tādas lūzuma dienas. Gulēju, klausījos, māju ar galvu, savilku seju saprotošā pussmaidā, kam vajadzēja parādīt, ka nemaz neesmu uztraukusies, jo tas taču mūsdienās ir ārstējams un vēl tik agra stadija un kas tad ir staru terapija, tikai neliela papildus neērtība, kamēr iekšā viss lūza, plīsa un grabēja. Tādas dusmas! Velns parāvis, man bija 10 gadu, kad viņš esot uzradies. Kāds sakars? Dzīvojusi vienmēr pareizi, nesmēķētāja, netusētāja, visos iespējamos līmeņos "labā meitene" un... nu velns parāvis!

Piektdien mani izlaida. Uztaisīja topogrāfiju staru terapijai un uzdāvināja trīs brīvas nedēļas pēc kurām bija jāatgriežas viesmīlīgajās Gaiļezera telpās.

Btw, par viesmīlīgajām telpām, tā nebūt ne nav ironija, tādu attieksmi valsts slimnīcā no tiesas nebiju gaidījusi. Līdzjūtīgas māsiņas, labi dakteri, izpalīdzīgas sanitāres, pat ēdiens tīri ok. Tīrība.