Lobstrominous

Palātā mēs bijām četras: viena osteoplastika, viens trombs, viena lauzta mugura un viena muguras operācija. Lauztās muguras vārdu tā arī neuzzināju, krievu tante krietnos gados, kas pārsvarā nodarbojās ar runāšanu pa telefonu un Tā Kunga piesaukšanu. Arī Tromba sievietes no Talsiem vārdu neatceros, pie viņas vienmēr bija vīrs un viņi bija aizņemti sarunās viens ar otru. Muguras operācija bija Erna, ļoti runātīga un ļoti slikti pārcieta operāciju. Toties mīlēja svaigu gaisu, tāpēc vairumā gadījumu palātā ko elpot bija.
Protams, ar četriem guļošiem pacientiem...

Diena pēc operācijas, ceturtdiena, pagāja murgā. Atceros, ka atbrauca vecāki. Atceros, ka kāda rūpīga māsiņa bija savākusi manas mantas un noslēpusi skapī, bet viss par ko spēju domāt bija vājprātīgās galvas sāpes. Kad galva sāpēja mazāk, gulēju, kad sāpēja vairāk - cerēju, ka nesāpēs. Utopiski imagināro domu par lasīšanu atmetu uzreiz, nepietika pat spēka telefonu paņemt un pulksteņlaiku noteikt. So it goes.
Piektdien toties satiku ārstējošo ārsti, kura priecīgi paziņoja, ka šodien jau tā kā vajadzētu celties un pastaigāt. Tā kā tās dienas rītā biju pamodusies ar kreiso aci pilnībā aizpampušu (tūska, you know), skatījos uz viņu ar savu vienīgo aci pilnīgā neticībā. Viņa skatījās pretī un promejot parādīja ar roku virpuļojošas kustības. Es jau vispār esmu bailīgas dabas cilvēks, bet šis ārstes paziņojums šķita utopisks, pat vājprātīgs. Vēl tagad man nav skaidrs, kā es sevi piespiedu piecelties sēdus, nemaz nerunājot par kāju izkāršanu pār gultas malu, tomēr - pēc pāris stundām pati jau gāju ij zobus izpucēt, ij apmeklēt to vietu uz kuru karaļi kājām iet (bet palātā tāda pagaidām biju vienīgā). Vēl dienu vēlāk kļuvu tik pārgalvīga, ka, atbalstoties uz tēva un māsas drošajām rokām, apgāju apkārt liftam veselas trīs reizes - pēdējā gājienā pat soļoju gandrīz taisni un gandrīz pati. Ak un jā, sestdien pazuda valoda. Vēl tagad nav līdz galam atpakaļ.
Iespējams tas bija baisākais brīdis visā šī piedzīvojuma laikā. Vienbrīd tu runā kā cilvēks, domā kā cilvēks un nākamajā brīdī tu vārdus liec pa zilbītēm un domas... nu, domu vienkārši nav. Centos sevis nomierināšanai skaitīt pie sevis dzejoļus, nevaru paskaitīt - dzejoli atceros, bet vārdus nevaru salikt. Brokastīs ēdu prīsu putru ar boliņu un stāstīju stāstu par degaino mataino prujistu spāņu valodas lekcijā. Kas mani padarīja gauži frustrētu bija fakts, ka varu izrunāt vārdu "frustrēts" kamēr citi, vienkāršāki vārdi, prasīja neizsakāmi lielāku piepūli.
Kopā saplūdušās dienas plūda un atnāca otrdiena. Galvu vaļā taisīja kreisajā pusē, gluži instinktīvi biju izvairījusies no gulēšanas uz kreisā sāna, kas kļuva krietni apgrūtinoši, tādēļ izdabūju no māsiņas atļauju gulēt uz kreisajiem sāniem. O, kļūda! Ciemos atjoza māsa, tērzējām tērzējām, kad pēkšņi galvā balsis sāk skanēt. Smiekli caur baiļu asarām, izrādās lieki. Tik drīz pēc operācijas varot gadīties, ka kauls pakustās kaut vai pa milimetra simtdaļu un tad tur var arī kaut kas nedaudz pasačakarēties un galvā atbalsis parādīties. Mirkšķināju savas - nu jau abas - aizpampušās acis (visās pāva astes spalvu krāsās), un nolēmu padoties liktenim. Laimīgā kārtā atbalsis pazuda kā parādījušās, taču labu laiku ausis krita ciet tā pat vien.

Trešdien ieradās mana optimistiskā ārstējošā ārste, lai paziņotu, ka visdrīzākais mazais, mīļais, nekaitīgais kalcināts ir ļaundabīgs audzējs. "Labākais no sliktākajiem variantiem". Ceturtdien tikpat optimistiskā tonī viņa to apstiprināja.

Ir tādas lūzuma dienas. Gulēju, klausījos, māju ar galvu, savilku seju saprotošā pussmaidā, kam vajadzēja parādīt, ka nemaz neesmu uztraukusies, jo tas taču mūsdienās ir ārstējams un vēl tik agra stadija un kas tad ir staru terapija, tikai neliela papildus neērtība, kamēr iekšā viss lūza, plīsa un grabēja. Tādas dusmas! Velns parāvis, man bija 10 gadu, kad viņš esot uzradies. Kāds sakars? Dzīvojusi vienmēr pareizi, nesmēķētāja, netusētāja, visos iespējamos līmeņos "labā meitene" un... nu velns parāvis!

Piektdien mani izlaida. Uztaisīja topogrāfiju staru terapijai un uzdāvināja trīs brīvas nedēļas pēc kurām bija jāatgriežas viesmīlīgajās Gaiļezera telpās.

Btw, par viesmīlīgajām telpām, tā nebūt ne nav ironija, tādu attieksmi valsts slimnīcā no tiesas nebiju gaidījusi. Līdzjūtīgas māsiņas, labi dakteri, izpalīdzīgas sanitāres, pat ēdiens tīri ok. Tīrība.