cik savādi ar katru no mums ir-visu laiku mēs dzīvojam
tādās kā divās pasaulēs,tādās kā divās dzīvēs reizē.viena ir tā,
ko mēs ļaujam citiem redzēt.par to mēs runājamies,pārspriežam un dalāmies ar citiem.
mēs atklājam un parādām citiem,kādi esam un ko domājam.mums nav ne kauna,ne
baiļu šo dzīves daļu,šo daļu no sevis paša parādīt citiem.tā mūsu dzīves otra daļa,
tā mūsu pašu otra puse visu mūžu tiek glabāta un turēta aiz biezām,klusām sienām,aiz aizkariem.
to mēs turam un sargājam šinī slepenajā kambarī kā tādu princesi,bez vēja un lietus un pasaules
barguma un ļaunuma,vai kā tādu cietumnieku,kam viens dzelzs ķēdes gals ap kāju,bet otrs pie mūsu
slepena kambara biezās sienas.un mēs to sargājam ar greizsirdīgām dusmām un niknām
bailēm,ka tik tur kāds neielaužas nepamanīts.arī brālis,māsa,tēvs,māte,draugs, sieva un vīrs arī tur netiek iekšā.
ja tur kāds iebāž savu ziņkārīgo aci,tas vēl var pamanīt un sākt kaut ko muldēt : tā tava slēptā un domātā princese nav nekāda princese.
tā ir tikai parasta sieviete.tāda pati kā visas citas pasaulē.viņai vajag tā paša,kā vajadzēja visām citām.vai arī : tas tavs cietumnieks
nav nekāds bandīts,ne arī varonis.tāds pats vien cilvēks,kam asinīs danco vērmeles,puto ziepes,skalojas ūdens un kauc ilgu pilnas saldas sulas...
tā tas ir mūsos visos.
mēs slīdam kā gliemeži talāk pa dzīves zāli un tās rasu,uz savām mugurām nesdami daudz lielākus un smagākus biezo sienu kambarus,nekā
esam
paši.

[ j.klīdzējs "sniegi" ]

kapēc man neko negribās?

it viss uz jus tiecas un smeldz
it kā sasists no kritiena smaga.
tik nāciet-es gaidu-un raujiet un plēsiet,
un izārdiet mani uz pusēm,uz daļām,
kaut mirtu man lūpas un iekristu vaigi,
kaut izžūtu visa es kā kaltēta miza,
nekas-
kad tik izjutu jūs-manas sāpes,
jūs- manas dvēseles pēdējās gaidas.

sāpju mūžība

cilvēku dvēselēs sāpes būs mūžam kā saule virs zemes:
viņas mīt cilvēku saknēs,no kuras viss izaug kā palma.
viņas kā akmeņu bruģis pār dziņu un iegribu vietām,
rokas,kas izravē rūpīgi ušņas no skaidrības dobēm.
cilvēku sāpes būs mūžam kasaule virs zemes.

nevarība

man visas dienas paiet nevarībā smagā
bez darba un bez prieka.tukšums
kā traips man guļ uz dvēseles
un vienmēr moca manu sirdsapziņu.
viss sabirst melns,ko satver mani pirksti,
ko manas lūpas skar,ar rūgtumu viss rasots.
man vienas zāles-darbs.bet viņas aizsniegt
man nav pa spēkam vairs,it kā uz augsta plaukta
tas būtu uzlikts,ko acs tik sniedz,
ko rokas satvert grib,bet nespēj,nevar...
un dažreiz izmisums jau mani pārņemt sāk.
ko darīt?kā glābties?jo nav kur atsperties.
man kājas vairs nejūt pamata zem sevis.
kā dziļā tīklā valstos es bez gala,kā tuksnešsmiltīs,
kur pat ar zobiem nav kur aizķerties.
kā mākoņi pār akas dibenu man paiet dzīve garām.

a.čaks.

viņa dzeja pašreiz ir tā,kas runā manā vietā.

tās sasodītās atmiņas.žēl,ka tās nevar izdzēst.pirmā tikšanās,sarunas visas nakts garumā,
skūpsti uz stalažām uz kuram uzlīdām caur logu,filmas līdz aizmigšanai.kāds kopīgs vasaras rīts,riteņbraukšana
uz parku,ākstīšanās ar kurpju novilkšanu un nomešana gajējiem pa kājām un sēdēšana baltās zeķītēs uz tilta malas...kāds
neliels ceļojums,kino..tās atmiņas man atnāca,kad vakar biju Bauskas ielā 184 laikam...hmm,njā..tāda atmiņu vieta..kad ieeju tur sajūtu vasaras smaržu un siltās naktis..dzirdu mūsu sarunas..ek..cik tad bija labi.
kur tas viss palika?līdz ar ziemu man škiet..aukstums atvēsina laikam...

atceros ka vasara sēdējām minkas topošaja istabā pie atvērta loga un sapņojām kā ziemā sagaidīsim pirmo sniegu,atvērsim plaši logu,ietīsiemies segās
un dzersim karstu tēju un būsim viens otram blakus.nerunāsim un skatīsimies uz balto sniegu. tā
mēs sapņojām.

pusgadu,sākot no 3.jūlija es biju pārcēlusies uz dzīvi ļoti Tuvu debesīm,bet nu esmu atpakļ uz zemes
šaja pašā gs.,kas smird.tagad domāju,cik gan viens cilvēks var darīt otru laimīgu tikai ar savu tuvumu,pat bez runāšanas.
tikai es tāda muļķe nespēju izlasīt viņa acīs,ka tā jūtos tikai es...

no mīlestības līdz naidam ir tikai viens mazs solītis.

Šodien tik pozetīvais vakars kopā ar kursabiedriem u.c. UK vēstniecībā bija vienkārši mmm...bet ti pat lielu negatīvā saņēmu atpakaļ vakarā ap pul.23:30 klabinot pa tumšo,zilo ceļu mājup,bet man priekšā rēgojās mašīna ar zilajām ugunīm uz jumta un tai blakus miris cilvēks,apklāts ar melnu plēvi kā filmās...un tad es iedomājos,cik gan trausla ir cilvēka dzīvība.Viens mirklis un mēs varam vairs nebūt,bet cik bieži mēs sakām,ka gribam nomirt,bet vai patiešām to vēlamies?es šodien sapratu,ka dzīvi pārāku mīlu,lai kāda tā arī nebūtu un ka man apkārt ir tik daudz pozetīvu cilvēku un tādi,kurus es mīlu,un lietu un darbību,kuras es gribētu izbaudīt un vietas kuras vēlos iepazīt un dzirdēt mūziku un redzēt labu kino un krāsas,gleznas un,un,un...

tuksums

Es pat nezinu ar ko, lai sāk. vienkārši lēnā garā vilkos pa centrālo staciju, laikam vienu sekundi pazibēja doma par viņu un tad pēc minūtes mūsu acis satikās. viņš tik negaidīti iznira ap stūri,manī kaut kas eksplodēja. Tā neveiklības sajūta,sirdsdarbības paātrināšanās,elpas trūkums.likās, ka piesarkstu,jo tas bija tik negaidīti.es nezināju,ko teikt.biju tik samulsusi.laikam kopumā runājām tikai minūti, bet man likās,ka pagāja vairākas stundas. Es jutos šausmīgi.es atvadījos un likos steidzamies, bet patiesībā es nekur nesteidzos.visu ceļu ejot uz.. satikt Lieni mans prāts domāja,domāja,domāja tik daudz, ka likās,ka man atvērsies galvaskauss un manas smadzenes ar lielu blīkšķi izvelsies uz piesnigušā trotuāra un kāds,kas mani mēģinās ejot apdzīt tās aizspers pavisam tālu. Tajā brīdī es tiešām jutos tā it kā būtu dabūjusi ar kāju pa galvu tik apstulbusi.visu ceļu biju iebāzusi degunu šallē un nodūrusi skatienu, jo man bija bail atkal ieraudzīt viņa mierīgās acis.
Sniegpārslas sitās sejā un tad es pacēltu galvu un ieraudzīju mazu metiēnu, kas mēģina mutē ķert sniega pārslas. Domāju kaut šis sniegputenis spētu aizputināt mani ar visām domām.
Gaidu Lienci.

Man atliek ieraudzīt kādu mazu gabaliņu no viņa auguma,vai apģrēba stūrīti un es atkal un atkal spēju no jauna izdzīvot satikšanās ar viņu un kopā pavadīto laiku.

Tajā pašā dienā pēc pāris minūtēm.

Ir jau izsmēķētas vairākas cigaretes.cik gan šogad ir ļoti skaista ziema.tik daudz sniega,snigšanas,sniegpārslu.
Vēl jūtu dziļumā sprādziena sekas.sirds mēgina savākties.
Prāts kā sašvīkāta lapa,
Liniju,pavedienu daudz, bet sakarību nē.
Kā pelēkais ekrāns,kad TV viss beidzies(autors-viņš)...tik atbilstoši šā brīža emocijām vai kā savādāk var nosaukt šo stāvokli.

pul. 23:19

brīžiem liekas, ka esmu Bridžitas Džonsas prototips- man nekur neveicās- ne mīlestībā, ne skolā,nekur- nu gandrīz nekur.es smēķēju,lietoju alkoholu.man ir labi draugi.tas ir vienīgais,kas man ir.vismaz draugi mani mīl tādu kāda es esmu.tas laikam gan būs filmas iespaidā.tā ir muļķīga, bet jauka.ak tuvojas 8.marts..eh.
bunakti.

Táds murgs galvá patiesi sen nav bijis.Nèsàju lìdz kladìti,lai varètu tajà pierakstìt visas savas apdullinosàs domas. Es nespèju tàs visas saglabàt savà atminà,kas tà jau ir uzkàrusies. Prieksà gara diena, bet ir tàds slinkums kaut ko darìt, kaut kur iet...pat nezinu vai ir jèga tam ko daru, kur eju un ko domàju. Sobrìd ir sajùta,ka kàds cits dzìvo manà vietà, ka tà neesmu es,jo patiesìbà, es nezinu..