murrnjua:

cik savādi ar katru no mums ir-visu laiku mēs dzīvojam
tādās kā divās pasaulēs,tādās kā divās dzīvēs reizē.viena ir tā,
ko mēs ļaujam citiem redzēt.par to mēs runājamies,pārspriežam un dalāmies ar citiem.
mēs atklājam un parādām citiem,kādi esam un ko domājam.mums nav ne kauna,ne
baiļu šo dzīves daļu,šo daļu no sevis paša parādīt citiem.tā mūsu dzīves otra daļa,
tā mūsu pašu otra puse visu mūžu tiek glabāta un turēta aiz biezām,klusām sienām,aiz aizkariem.
to mēs turam un sargājam šinī slepenajā kambarī kā tādu princesi,bez vēja un lietus un pasaules
barguma un ļaunuma,vai kā tādu cietumnieku,kam viens dzelzs ķēdes gals ap kāju,bet otrs pie mūsu
slepena kambara biezās sienas.un mēs to sargājam ar greizsirdīgām dusmām un niknām
bailēm,ka tik tur kāds neielaužas nepamanīts.arī brālis,māsa,tēvs,māte,draugs, sieva un vīrs arī tur netiek iekšā.
ja tur kāds iebāž savu ziņkārīgo aci,tas vēl var pamanīt un sākt kaut ko muldēt : tā tava slēptā un domātā princese nav nekāda princese.
tā ir tikai parasta sieviete.tāda pati kā visas citas pasaulē.viņai vajag tā paša,kā vajadzēja visām citām.vai arī : tas tavs cietumnieks
nav nekāds bandīts,ne arī varonis.tāds pats vien cilvēks,kam asinīs danco vērmeles,puto ziepes,skalojas ūdens un kauc ilgu pilnas saldas sulas...
tā tas ir mūsos visos.
mēs slīdam kā gliemeži talāk pa dzīves zāli un tās rasu,uz savām mugurām nesdami daudz lielākus un smagākus biezo sienu kambarus,nekā
esam
paši.

[ j.klīdzējs "sniegi" ]