Cirmuļa atklāsmes

pirms četrām dienām oficiāli bankrotēju. kontā -20 santīmi.
tas notiek ar mani jau otro reizi pusgada laikā - un es tiešām cenšos netērēties pārāk daudz.
tā laikam būs tā ekonomiskā krīze. pēvēens un inflācija - tāds uzmācīgs pārītis. nāk ciemos un negrib iet projām.

tāpēc tagad esmu ticis pie sen vajadzīgas, bet negribētas diētas, un cītīgi izvairos no veikaliem. tālāk no grēka.

palēnām sāku domāt, pie kā tas novedīs galu galā?

Ieskatījos Saeimas mājaslapā, ar netīšu cerību ieraudzīt vakardienas darbu grafikā punktu "Grautiņš Vecrīgā"

Šorīt jau esmu dzirdējis komentārus, ka ārdījās tur "idioti, kurus visus vajadzētu apšaut, un nemaz nebūtu žēl"
Man gan liekas, ka tauta ir tauta, ja nu reiz esam izdomājuši, ka mums būs demokrātija - visi ir tauta. Arī tie, kas dauza logus.
Sociālā atbildība, tā es to saucu.
Kolektīvais sociālais kauns arī.
Tādi nu mēs esam.

Vakar centos uzlabot savu paša sociālo atbildīgumu. Iekāpu troļļukā, un apsēžoties no mana sēdekļa apakšas izripoja pamesta alkoholiskā kokteiļa pudele - izkāpjot es to izmetu. Man likās, ka tas ir sociāli atbildīgi. Bet varbūt man nav īsti taisnība. Varbūt es to pārāk vienkāršoju. Varbūt tam ir jābūt sarežģītāk, drosmīgāk.

Tai pašā troļļukā meitene šorīt palaida tantuku apsēsties. Tantuks neko neteica, ieņēma vienkārši savu vietu un klukņīja tālāk. Būtu vismaz paldies pateikusi. Man liekas, tas arī veicinātu jaunatnes morāli atbildīgu rīcību. Galu galā, ja neviens tev nekad neizrāda atzinību par sociāli atbildīgu rīcību, kā lai tu zinātu, ka tā vispār ir laba un vajadzīga.

nupat man izsniedza jaunas zilās pildspalvas, uzrakstīju uz nepareizi apdrukātas lapas piecos dažādos rokrakstos tekstu "pumpurum".

priekšnieks saka, man esot maz darāmā.

laikam jau tur kaut kas ir taisnība.

I just can't help it - I hate talented people.

probably because I've always wanted to be one of them.
maybe because nobody ever told me I was talented, too.
definitely because I don't believe in myself being talented.

damn it, I just hate talented people.

I should not have come here today
I should not have come here today
I should not have come here today
I should not have come here today
I should not have come here today
I should not have come here today
I should not have come here today
I should not have come here today
I should not have come here today
I should not have come here today
I should not have come here today

es nopirku lielisku grāmatu, Kamī dienasgrāmatas.
tagad sēžu un uz to skatos.
man vairs nav apņēmības tajā ieskatīties un uzzināt visas tās lietas, kuras ar baudu iztēlojos, veikalā turot rokās grāmatu.
tas ar mani notiek arvien biežāk.
gribas kaut ko izdarīt, ļoti gribas, bet pēdējā brīdī nespēju.
ne tāpēc, ka nevaru, bet bail.
es varētu tagad izlasīt Kamī dienasgrāmatas, bet kas notiks pēc tam?
grāmata būs vēl viena pazīstama vieta kartē.
vēl viens atklāts noslēpums.
atklāts noslēpums vairs nav nekas.
lai gan, loģiski domājot, tas nav iespējams, man bail izzināt un pazīt visu pasauli.
tas būtu tik nomācoši.

apskatījos, kādi kalni cilvēkam jāgāž, lai iestātos LU, piemēram, ķīmijas programmā - kā vienmēr, paskaidrojumi sarežģīti gandrīz tikpat, cik eksāmeni. tātad vajag CE tādu-un-tādu + CE tādu-un-tādu + situāciju analīzi.
nu lūk - kamdēļ jāraksta "situāciju analīze", ja tā vispār ietilpst tajā sasodītajā CE? kāpēc lieki biedēt cilvēkus? es jau gandrīz padomāju, ka man kaut kur vēl jāpiesakās un jākārto kaut kas, kas saucas "situāciju analīze". fui.

starp citu, šis ieraksts apliecina, ka laiks iekustināt atkal smadzenes - šitāda agresivitāte liecina par konstruktīvās domāšanas pavājināšanos.

mans ārējais cietnis nolēmis nomirt jau otro reizi pusgada laikā.
tamdēļ tagad siekalojos ap pusotra terabaita kastēm. mmmmmmmmmmmmmmmmmmmmmm...

līdz ar to mani plāni janvārim ir pārkāpuši apsveicama saprāta un neslavējama vājprāta robežu attiecībā uz finansēm. diemžēl virzienā no pirmā uz otro.

bet dzīve ir skaista! jau vairākas dienas! urā! urā! urā!

I've been a vengeful spirit
who knows right or wrong
an evil heart
without a home
I've been a desert and the stranded traveller
all alone
lost now
or never found before
I've been a while
and am no more

Manas mājas, mana īrētā dzīvokļa mājas pagrabā dzīvo kaķis, trīskrāsains. man šovakar ļoti skumji, tad nu es iedomājos par kaķi. viņš tur dzīvo un diezin vai skumst. kaķi neskumst, man liekas. varbūt viņi zina kaut ko tādu, līdz kam es neesmu aizdomājies.

the world seems to be optimistic. all the useless tv is optimistic. the freaking songs on the radio are optimistic. the people around me push me to think optimistically. but the things I plan and they support don't work out. the wars I fight are never won. the woman who spoke at my father's funeral service just serviced her husband away.
I don't see anything beyond here and now. there is a great black hole before me, and the days and hours and seconds just wallow into it right in front of my eyes. I can't make any sense of them, or find a reason to change anything - and I start to fear not only the future but the present as well. the entire world is a huge phobia-inducing rolling stone, and I happen to be in its way.

it's a funny thing - we all have basically similar potential, but apparently not all of us can boast the endurance and clarity of mind it takes to fulfil it.

tā: kurš mazais ezis izdomāja lietot latviešu valodā vārdu "novitāte"?
gribu zināt, kam veltīt aizvainotu un pārmetošu skatienu!
ir taču mums vecs, labs latvju vārds "jaunums". kas vainas bija vecajam svešvārdam "inovācija". kamdēļ jāizgudro kaut kāds atvasinājums no "novitātes", ja ir "novatorisks".
cilvēki! jopcik copcik! dzīve par vienkāršu, vai?

certainly, I doubt that any of the people exploiting me for their translation requirements realize just how much these ridiculous petty routine jobs actually degrade me.
I have no illusions as to their understanding of the few reasons for which anyone could choose my occupation and that the current tasks absolutely do not represent any of these reasons.
still, this is one of the cases where understanding the water does not quench the thirst.

visumā jau mēs ejam palēnītēm uz tolerances pusi, iecietību pret cilvēku ar visām viņa vājībām - un varbūt mēs arī esam iemācījušies kādu perversu atklātības veidu, atzīstot savas vājības - varbūt mums arī ir supermatrači, īpaši asiņaino noziegumu apskata raidījumi, zobu bakstāmie, tenku žurnāli, tamponi, protēžu līme, psihiatri, geju parādes, harmonizēti likumi, metropoles, folkroks un pornofilmas, bet patiesību teikt mēs tā arī neesam iemācījušies, tikai sarežģītāk melot.

No darba pārnācis, uzreiz ieraudzīju pie ārdurvīm piespraustu lapiņu, kas skaidri un gaiši vēstīja: šodien Tādas un Tādas ielas namā numur Tādā un Tādā no 10:00 līdz 17:00 nebūs ūdens sakarā ar ūdensvada bojājumu.
Gadās, es nodomāju un mierīgi devos pavadīt savu vakaru pie datora strādājot. Protams, ar pārliecību, ka pēc pieciem ūdens atkal būs pieejams. Pēc sešiem, es pat vēlīgi nodomāju, man jau nav žēl - pieci, seši, nav jau nekur jāsteidzas.
Ap septiņiem gribēju ievārīt tējai ūdeni un ar bažām apjautu, ka krāna klusā sēkšana nevēsta par ūdens strūklas tuvošanos. Vispār arī krāns sēca tikai dažas sekundes, bet pēc tam apklusa un nav ar mani runājis nemaz jau piecas stundas. Klusums pārvēršas panikā, bet panika grib sadauzīt krānu ar stellatslēgu. Laimīgais krāns - man nav stellatslēgas.
Jebkurā gadījumā krānam nebūtu ne silts ne auksts (arī burtiski vispār), toties es rīt būšu tas cilvēks, kurš mazgājis rokas makaronu ūdenī un gājis sausā vannā ar sejas tonikā mērcētu vates pikuci, bet zobus tīrījis aprikožu sulā. Urbānistiskā romantika.

...
I know that you're trying to help me
trying to get me out of this hell
but the words you use to tell me the story
are the same as the story you tell
and wrapped around me it's another prison
it's not comfort, and it's not help
.

kā visumā cilvēki tiek galā ar dalīšanos starp mīļajiem cilvēkiem?
valsts svētki tagad, lūk - grib māmuļa, vecmāmuļa, draudzene ar mani tikties un kopā svinēt - bet man ta ko darīt? es esmu tikai viens! un neizvēlos mīļajiem cilvēkiem pakāpi, klasifikāciju utt. - šitie cilvēki man ir visi vienā līmenī. bet viņi jau to nesaprot...

being or not being one thing at one point in time does not justify being or not being another thing at another point in time.

lai būtu par ģēniju, jābūt arī idiotam. cilvēki, kas apbrīnojami vienā jomā, vienmēr ir arī nožēlojami kādā citā. bet cilvēki, kas nav kādā jomā nožēlojami, nav arī ģēniji citā. nedaudz aizvainojoši. kā normālam cilvēkam.