| 20. Nov 2008 00:37 No darba pārnācis, uzreiz ieraudzīju pie ārdurvīm piespraustu lapiņu, kas skaidri un gaiši vēstīja: šodien Tādas un Tādas ielas namā numur Tādā un Tādā no 10:00 līdz 17:00 nebūs ūdens sakarā ar ūdensvada bojājumu.
Gadās, es nodomāju un mierīgi devos pavadīt savu vakaru pie datora strādājot. Protams, ar pārliecību, ka pēc pieciem ūdens atkal būs pieejams. Pēc sešiem, es pat vēlīgi nodomāju, man jau nav žēl - pieci, seši, nav jau nekur jāsteidzas.
Ap septiņiem gribēju ievārīt tējai ūdeni un ar bažām apjautu, ka krāna klusā sēkšana nevēsta par ūdens strūklas tuvošanos. Vispār arī krāns sēca tikai dažas sekundes, bet pēc tam apklusa un nav ar mani runājis nemaz jau piecas stundas. Klusums pārvēršas panikā, bet panika grib sadauzīt krānu ar stellatslēgu. Laimīgais krāns - man nav stellatslēgas.
Jebkurā gadījumā krānam nebūtu ne silts ne auksts (arī burtiski vispār), toties es rīt būšu tas cilvēks, kurš mazgājis rokas makaronu ūdenī un gājis sausā vannā ar sejas tonikā mērcētu vates pikuci, bet zobus tīrījis aprikožu sulā. Urbānistiskā romantika. 1 raksta - ir doma    |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}