Cirmuļa atklāsmes

man trīc rokas un raustās valoda, esmu vienreiz morāli piekauts un vairākas reizes vēlējies atrasties vietā, kas perpendikulāri pretēja manam pašreizējam atrašanās punktam (ja tas vispār ir iespējams). un ir pagājusi tikai viena sapulce, bet vēl būs divas šodien.

man liekas, vārds "Digorijs" ļoti labi skan.

man ir dažas radikālas domas.
tās radās, apcerot ES finansējuma dabūšanas iespējas.
tagad es atbalstu to maniaku Nīči, jo, rupjš gan būdams, viņš tomēr piedāvāja labus risinājumus pasaules problēmām.

it is one of my most miserable experiences probably, when i feel that something isn't working out, i start feeling totally dumb, i blame the entire problem on my stupidity, get ready to buy my way out in a most expensive way, and then after a thorough troubleshooting i discover that i actually had the best solution available already and it was all screwed up by a tiny idiotic mistake i made when upgrading my router.
moral: you ARE lucky. you just don't know that you are.

"vai tu manī vispār klausies?..." kaut kur no tālienes uzpeld sīka sievietes balstiņa, maiga un klusa tā parādās un iegrimst atpakaļ klusumā.
"jā, jā," es saku, izklaidīgi un bez īpašas izteiksmes. tur bija kaut kas par dokumentiem, par parakstiem, vai ne. vai nē? kas to lai tagad zina.
mani joprojām fascinē manas galvas atspīdums monitorā.

tieši ielasīju delfos par apgāzto desu mašīnu, pirmā doma: "kur es biju, kad tāds brīnums notiek?", otrā: "nabaga desas", trešā: "nabaga mēs", un tā tas turpinājās līdz uz sētas mieta aiz loga apsēdās vārna, un es padomāju: "riktīgi tā kā romānā par kādas lielas depresijas laikiem."

sometimes I wish I could just run away
sometimes I wish I could
but then I guess I'd miss this place
yeah, I suppose I would
the golden fields
and aimless bees
the work that sucks
and breakdown trucks
the meat-and-mushroom casserole
the buses, parks and night-club poles
the icebergs, gepards and the swings
LCD TVs, diamond rings
the colours of the evening sun
the breathless feeling when I run
the crisis and the magazines
enormous prices for the gasoline
the stress and madness that they bring
yeah, I suppose I'd miss these things

rīts.
nespēju piespiest sevi sākt strādāt.
es zinu gan savu darbu, bet nedēļas nogali pavadīju dziļās pārdomās par dzīvi, un esmu nolēmis, ka no šā darba jāiet prom.
tas, ka esmu mīkstmiesīgs un neuzbāzīgs cilvēks, nenozīmē, ka man nevar nepatikt tas, ko vēl neesmu saņēmies pārtraukt darīt.
man nepieciešams vēl viens atvaļinājums.
cilvēkiem ar potenciāli arodslimības izraisošu darbu (piem., darbu, kas izraisa dziļu nepatiku darītājā) ir vajadzīgi daudzi daudzi atvaļinājumi.

kā tur bija, ko Paulu Koelju sacīja?
When you want something, all the universe conspires in helping you to achieve it.

drīzāk gan:
When you're minding your own business, all the universe conspires in helping everybody else to screw it up.

nu kam man ir jāsadod pa degunu, lai cilvēki beidzot pārtrauktu lietot latviešu vārdu "korekti" tādā pašā nozīmē kā angļu "correct"?

cik var teikt - nekorekta pasta adrese ir RUPJA nevis NEPAREIZA!

piedodiet par kliegšanu. šī ir viena no tām nedaudzajām lietām, kas mani vienkārši tracina.

have you ever felt like the entire world is secretly trying to conspire against you?
makes you want to believe in things you cannot accept.

Šodien iešu uz kursiem pirmo dienu.
Pamodos no rīta (pēc neizgulētas nakts, kā jau parasti) un domāju: Ko es lienu tais kursos? es taču esmu par dumju, nekad neesmu bijis gana spīdošs, lai tur kas sanāktu... kas man iesitis galvā, ka es spētu īstenot matemātiskas ambīcijas... būtu labāk rakstījis lubenes, depresīvus filozofiskos traktātus vai pornofilmu scenārijus... vai audzējis bietes un licies mierā...
Bet, tā kā nākamā ģeniālā doma bija "a nu ka es palikšu te gulēt un nekad necelšos", tad es īpaši nopietni šo domu neņēmu.
Un, jā, es eju šodien uz kursiem.

man nupat pielēca - es pievelku vientuļus cilvēkus. turklāt tādus, kam parasti ārkārtīgi patīk sabiedrība un kam ir mazliet grūti ar mani, jo es dodu priekšroku dialogiem. man tādu cilvēku ir vesela kolekcija... un viņi visi grib dziedēt savu vientulību ar tādu lielisku, pastāvīgu un nenoraidošu partneri kā es. tikai es tāds neesmu.

septiņos no rīta es pamostos svešā, cietā izvelkamajā dīvānā slīpsvītra gultā un vairs nespēju aizmigt. mani nenomāc nekādas domas, nekas sarežģīts vai bīstams, vienkārši esmu pamodies. modrs. pēc īsas pierunāšanas draudzene atļauj man doties mājās. vakar tā vis nebija. neizdevās atrunāties.

ielas pie centrālstacijas ir cilvēku pilnas arī septiņos sestdienas rītā. kas to būtu domājis. es parasti gulētu kā nosists.

mājās man joprojām negribas gulēt. es izdaru visus darbus, kas man aizņemtu visu nedēļas nogali, ja es mostos tikai pāris stundas vēlāk un savā gultā. un tad atliek tikai dators un grāmata. tv šorīt klusē. viss dzīvoklis klusē. īsti nesaprotu, vai tas kaut ko gaida, vai arī vienkārši ir priecīgs atkal mani redzēt.

saņemu īsziņu: aiziesim uz patversmi pēc sunīša. piezvani, kad pamosties!
bet es tikai smaidu - es guļu un nemodīšos vēl vairākas stundas.

hours tick angrily in my ears, muscles tight, my brain squeals on edge, and then the small voice in my head steps up and says: hold on! easy now... no rush, sweetheart...
how could I possibly disobey such gentle persuasion?
impatience grits my teeth, the bone crunches and gives way, and I'm a bleeding wreck, filled with peace and confidence.

laiks viegli tipina pa riņķi.
es aizmirstu, es aizmirstu, es aizmirstu,
pametu domas, pametu vietas,
bet visas cūcības atgriežas pašas par sevi.
vai nav baisi?
ka atgriežas gan labas, gan sliktas lietas.

nu vispār jau nekas arī nav.
es atkal samaksāšu vairāk par neko,
vēlreiz norīšu krupi,
kārtējo reizi samaksāšu
tam, kurš mani pie krusta sita,
un solīšu, ka pēdējo reizi,
pašu pēdējo reizi
tā daru,
un tad atkal viss būs no gala.
kā lai paliek vienā mirklī par kaut ko citu.

after all it isn't so important who gets what, I'm only worried about my conscience. my feelings of guilt and my sanity.

I am, you see, essentially a good guy.
I'm not one of the bad guys.
to me, it's important to do the right thing.

and while striving to do so, I'm bound to get, shall we say, hurt.
I've overpaid most of the debts I've had and given more credit than I ever should have.
I've been cheated and lied to, in terms of both money and heart.
I've forgiven and forgotten things that would have torn apart any other people.
still, I do it every time a situation comes along again.
I can't see myself being a liar and cheater even if others can be that way.

so you see, conscience is a heavy burden to bear.
and I am only sometimes happy that I'm not the only one of the kind here.
because the people of conscience are good and right but unappreciated mostly.
except, of course, by those who cheat them.

and in spite of wanting to do the right thing and doing it, I still feel like such a dork just for letting everyone else have their way.

the moral: screw the right thing! if you can.

pa būvlaukumu brien mazi cilvēciņi oranžos kombinezonos un izskatās īpaši mazi tamdēļ, ka pa gabalu skatos. aukstais gaiss savelk mazos, baltos mutulīšos viņu elpu, un izskatās, it kā tur staigātu kādas jocīgas radības ar kokvilnas pušķīšiem galvas vietā. mēs tomēr esam briesmīgi mazi un nesvarīgi zemeslodes spēku priekšā, pat ja esam spējīgi to nežēlīgi sakropļot.

"how's life treating you?" šorīt jautāja kolēģis.

"fair enough" es atbildēju pēc pāris sekundēm pārdomu. lai gan tas nebija gluži tas, ko man gribējās teikt.

after all, life isn't fair at all. not even fair enough.

nemierīgs gars šodien man - gribas no darba prom, kaut ko citu darīt.
visvairāk gribas rakstīt literārus darbus.

kopš esmu atsācis grāmatu lasīšanas tradīciju, man radušās tik daudzas labas idejas grāmatas uzrakstīšanai, ka tās gluži vai negrib noturēties manas galvas ierobežotajā telpā. jo īpaši tamdēļ, ka esmu tāds kritiķis. es varētu visas grāmatas izrediģēt. tā es parasti lasu - paturu galvā to, kas man liekas labs, un pārējo izmetu. piemēram, da vinči kodam manā redakcijā ir kādas divas nodaļas. garākās grāmatas manā vēsturē laikam ir rozes vārds, noziegums un sods un simt vientulības gadi.

sev par nelaimi, nolēmu arī krēslu izlasīt. tur arī sākās viss nemiers - to grāmatu varētu uztaisīt par kaut ko ģeniālu. bet šobrīd tā ir drausmīgā stāvoklī. bet viņai taču bija redaktors, vai ne? tur bija pateicība redaktoram... šīs grāmatas vienīgā vērtība ir ideja. tīrajai idejai nav ne vainas, lieliska fantāzija. bet šim gabalam nevajadzēja kļūt par grāmatu. tas nav literārs darbs. tā ir psihopātiska pusaudža dienasgrāmata. un tam sievišķim no rakstnieces tač ir pāri trīsdesmit. varēja tomēr papūlēties piešķirt savam garadarbam kač kādu literāro vērtību.

iemesls, kāpēc es vāros, ir tāds, ka man ļoti gribas izlasīt to grāmatu - tā ir dziļi aizraujoša. bet tas, KĀ šī grāmata ir uzrakstīta, ir vienkārši repulsive. es lasīju vakar, bet nespēju vairāk par divām nodaļām reizē izlasīt. vienkārši paliek šķebīgi. un pat ar visu šķebīgumu man tomēr gribas to grāmatu saraut gabalos un izanalizēt uz velna paraušanu. Freids būtu aiz līksmības sajucis prātā, ja viņam būtu iespēja analizēt šamējās autores bērnības kompleksus, kas pilnos ziedos plaukst krēslas lapās.

un tomēr [es smagi nopūšos], manā skatījumā ideālā grāmata vēl nav uzrakstīta. vai arī es to neesmu lasījis. nez vai kādam citam tas būtu gadījies. tāpēc bez liekas cepšanās es lasu visu, kas nu reiz ir aizķēris interesi. galu galā, ja pats neuzrakstīšu to ideālo grāmatu, kurš gan cits to darīs? atliek tikai izlemt, vai pasaulei vispār ir vajadzīga ideālā grāmata.