| 8. Apr 2008 09:43 velk atzīties.
viskautkādās lietās.
vienalga kādās lietās.
gribas atzīties, un tad lai kāds pasaka: zini, tas ir šausmīgi, tu esi šausmīgs, tu man riebies, bet es tomēr gribētu būt ar tevi kopā.
nevis tā kā tagad - saki, nesaki, manī neklausās. dzīvo viņš ar savām ilūzijām.
(starp citu, es zinu, cik apnicīgi ir šādi ieraksti, bet es jau sev rakstu - kam negribas, tas lai nelasa)
(tikai vēl viens komplekss, vēl viens iemesls vainas sajūtas vicināšanai, vēl viens iemesls, lai taisnotos par kaut ko)
varbūt tas ir slavenais dzimtas apburtais loks - mēs jau dzimtā visas tādas. riebjas mums tie vīrieši, kuriem mēs patīkam. bet nu, klausies, nu, vai es nevarētu iepatikties kādam mačo, tādam pašam klints tipa cilvēkam kā es? nu, kāpēc nē? nu, kāpēc manā tuvumā vīriešus rauj apraudāties un savārguļot? varbūt tas tāds likteņa mājiens, ka vajadzēja par psihiatru kļūt... rupji un stereotipiski izklausās, bet man vārgu vīrieti nevajag - es negribu ne vectētiņu, ne dēlu par savu vīrieti, es gribu partneri, kas ir spējīgs šā vārdā tiešajā nozīmē arī izturēties, risināt lietas kopīgi, darīt savas darīšanas, drusku painteresēties par manām, bet visumā būt tāds pats Vienkārši Cilvēks kā es. un tad lai stāsta, ka mani mīl un ka mani vajag viņam. bet šitā, kad mani vajag, lai izraudātos un pačinkstētu... dārgum, tam MAN tevi nevajag, es pati skaisti činkstu. un, ja gribi par mani rūpēties, tad arī izturies kā ģimenes galva, kas taisās pelnīt un mājokli nodrošināt, nevis plāno te kaut kādu sadraudzību, kurā varētu visu laiku demonstrēt savu vārgumu un galu galā mirtu abi badā, jo - kas tad pelnīs, kad visi činkstēs? jā, ellē ratā, es esmu praktiska un racionāla, un man pie kājas lielā mīla.
vienlaicīgi es zinu, ka šī mana nežēlība ir nepamatota un tāds stiprais vīrietis visticamāk būtu vienkārši nejauks. es zinu, ka man ir kompleksi un tos vajadzētu mainīt. ar ko viens vīrišķis sliktāks par citu? ja man visā mūžā ir patiešām šajā nozīmē paticis tikai viens, kurš man ir pārāk tuvs, lai bojātu ar viņu draudzību, cenšoties uzmākties; tad kāda jēga šķirot pārējos? ir nežēlīgi pielaist cilvēku tuvu, ļaut viņam uzticēties, ļaut sākt domāt par mani un tad pasūtīt un gāzt ar lāpstu īsti senlatviskā manierē. un tas noteikti ir komplekss, ka, tiklīdz manu, ka kāds man sāk pieķerties, es cenšos viņu atgrūst. kaut kāds tāds paniskā mazdzīvnieciņa sindroms. ideālists un kompleksainis. ar ko arī apsveicam. droši vien man ir vienkārši bail iepazīt kādu cilvēku līdz tai vārguma pakāpei. es neciešu domu, ka cilvēki varētu būt vārgi. negribot esmu kļuvusi par Nīčes atbalstītāju. Nīče un viņa pārcilvēks. riebīga, pretīga ideja, perverss ir Nīče, bet tad laikam es arī.
bet nu tāds nu es esmu! neciešu romantiku, salkanas atzīšanās mīlestībā, rozā sirsniņas... un principā neesmu spējīgs runāt par mīlestību. šos vārdus no sirds es vispār nespēju pateikt. izrunāt es tos spēju tikai svešvalodās, jo tā tie izklausās nenopietni. visas šīs "mīlestības" lietas man asociējas ar to pornogrāfisko nīkšanu vācu romantiskajās filmās. tas neapšaubāmi ir komplekss. varbūt par mani varētu sarakstīt grāmatu. apmēram kā par to klavierētāju. nu labi, tā jau ir ekstrēma grāmata, bet tomēr. dzīvē ne tādas vien lietas mēdz notikt. kad paklausās, ko cilvēki tenko... tur ir tādi šausmu stāsti, kas scenāristiem sapņos nav rādījušies.
še tev patiesība:
Labdien, mani sauc Kārlis, un man ir kompleksi. ir doma |
