Cirmuļa atklāsmes

it's funny how nobody ever seems to notice your appearance, unless your thong is really high up your otherwise unclad back.

un vispār - man tagad gribētos būt kaut kur citur, kur cilvēki var pulcēties brīvdabas koncertos, kur var sēdēt parciņā un lasīt grāmatu - ne tā kā pie mums, ne vairs siltums vasarā, ne vispār sakarīgas vasaras, kaut kāda 9 mēnešu ziema, pēc tam nedanēsāts pavasaris, kas noslēdzas ar aukstu un slapju rudeni, un tad atkal viss sākas no gala ar ziemu.

vispār tāda uzbrukšana laikapstākļiem liecina par galīgu bezspēcības sajūtu visas pasaules priekšā.

nedomāju, ka esmu savā vietā. man liekas, mūsu pašreizējā ekonomikā cilvēkam ir ārkārtīgi grūti atrast savu vietu un pēc tam tajā būt.

varētu padomāt, ka pēc visiem šiem tolerances izkopšanas gadiem mana ticība turku vīriešu kārtīgumam būs kaut nedaudz pieaugusi vai vismaz neitralizējusies - bet nē, man joprojām liekas, ka viņi visi ir happy-go-lucky maniaki.

I was never a victim to the manly macho sexuality of the younger Clint Eastwood, but his dried-up conservative old-prick image is irresistible.

Gran Torino ir satriecošs gabals. pat es beigās sirsnībā samitrināju skropstas.

citāts no Longman Dictionary Online:

Hamlet is the Prince of Denmark, and is a serious, unhappy young man who is unable to decide how he feels or what he should do.

tas ir precīzākais šitās lugas apraksts, kādu esmu redzējis.

jaunākās ziņas no zoologiem:
cilvēku suga sākusi uzvesties savādi - atsevišķs indivīds nogalina apkārtējos sugas indivīdus un pēc tam pats sevi.
vēl nav vienprātīga secinājuma, kas izraisījis tādu uzvedību, taču zinātnieki min, ka tieši ievērojamais populācijas pieaugums veicinājis šīs neparastās tendences attīstību cilvēku sugas indivīdu vidū.
sagatavojusi ziņu aģentūra "šnurbuks"

tā nu iegadījies, ka esmu apslimis. sēžu mājā.
kā jau vienmēr, tas atgadās taisni tajā brīdī, kad darbā sabraukuši lieli bosi, kam mana palīdzība tieši kā būtu vajadzīga.
labi labi, es saprotu, ka tas nav ētiski, tādā brīdī nebūt darbā - bet nav arī īsti ētiski ierasties darbā un aplipināt ar saviem vīrusiem lielos bosus. nav īsti ētiski arī nošķaudīt un noslienāt galdu visas sapulces garumā. nav ētiski ierasties sapulcē un izlikties, ka es daru savu darbu, bet koncentrēšanās nespējas dēļ iegāzt visu biroju.

un pats trakākais - kāpēc man jājūtas vainīgam par to, ka esmu saslimis? vai gan tieši tāpēc mums nav paredzēti punkti līgumos un likumos, kas nosaka, ka cilvēks nav vainīgs nodevībā tikai tāpēc, ka slimo?

"Save Me" saka worda dokuments, un man jau nav žēl,
neviens darbā nezina, ka man mugura sāp tā kā mazajai nāriņai pēdas (tikai par ko es maksāju), un draud mani sestdien uz darbu dzīt - fui, es saku, fui jūsu dumjajam darbam - paies tūkstoš gadi un šā darba rezultātus neviens vairs ne atcerēsies, ne arī atrakt varēs, fui.
toties darba aģents no workingdeja atsūtījis labus variantus ekonomiskās krīzes pārdēvēšanai, citu par citu labākus: ekonomiskā nevare, ekonomiskais žāviens, ekonomiskā grūtme, ekonomiskās sūrdienas...

īsi sakot, domāju par jaunas biedrības dibināšanu - varētu pat uz politisko partiju vilkt
gatavas ir tikai vadlīnijas par to, kam jābūt nosaukumā - "pret grūtu dzīvi"
tātad Partija pret grūtu dzīvi - PPGD - gari un jocīgi saīsinājumi ir modē, tāpēc droši vien nāksies papildināt:
Partija pret grūtu dzīvi Latvijā un par laimi visur - PPGDLuPLV
tas jau ir labāk.
jāķeras pie statūtiem!

skatos, boss parakstījis vēstuli ar saīsinājumu "YF"
pēc sekundes man ir skaidrs, ka tas nozīmē "Yours Faithfully"
bet tajā pirmajā pussekundē man likās, ka viņš domājis "You Fuck", atvainojiet par rupju valodu...

I watch blogs.
I watch blogs all day long.
sometimes I grow tired of watching blogs, and then I write something in my own blog.
I don't read blogs any more.
it's too tiresome.
sometimes I open a blog and look at the shape of text.
if there are any pictures, I look for differences between them.
usually, there are too many, so I just watch.
sometimes there are audio clips in the blogs.
I turn them off because it's too tiresome to listen.
sometimes the blogs are exciting and memorable.
I don't watch those.
I don't want to remember anything.
it gets tiresome to watch, too.
I would stop it, of course, if there was anything else to do.
like sleep.
but I'm always sleep-deprived or free-time-deprived.
so I watch blogs.
all day long.

redzot, kas notiek valstī (un arī pasaulē), rodas nepārvarama sajūta, ka visi šie s**i ir plānoti rūpīgi un cītīgi no tā paša nelaimīgā brīža, kad mums ienāca prātā nelaimīgā doma ieviest demokrātiju. nekad gan neesmu bijis konspirācijas teoriju piekritējs, bet nu vairs nekas cits tik labi situāciju neizskaidro.
šāda notikumu gaita jau izraisījusi ievērojamas sekas - esmu iepircis redīsu sēklas un iestādījis tās podā uz virtuves palodzes. ja situācija pasliktināsies, iestādīšu arī kartupeļus. vienlaicīgi klusībā ceru, ka netiks uzlikti nodokļi pašdarbības lauksaimniecībai.

negribas nevienam atskaitīties
un ne ar vienu negribas iet mājās
gribas pirkt konfektes tikai sev
un ēst kamēr sirds stājas
gribas tās konfektes nopirkt tūlīt
parādīt visiem mēli
piebāzt vaigus un kabatas pilnas
un projām iet
pavisam
es tagad tā arī ietu
līdz tiltam
un tālāk
gribas nepaskaidrot nevienam neko
iet tur, kur deguns rāda
(tikai paņemt vēl līdzi fotoaparātu - ja nu parāda kaut ko labu)

atraksta skaipā vecs paziņa, šo to pajautā, miedz ar aci, aicina ciemos.
un ko es? pirms sākt straujāk darbināt asinis pumpējošo iekšējo orgānu, es sev pakratu ar pirkstu: atceries, kā bija pagājušoreiz? es tagad centīšos būt racionāls sievišķis.

man liekas, kad cilvēki ir dzīvojuši kopā ilgu laiku, viņi pārstāj savā starpā sarunāties.
tas tā, no malas vērojot - runā ar vienu, otrs pēc tam neko par to nezina. vai sarunā ar vienu kopīgu tikšanos, otrs man to cenšas paziņot nākamajā dienā. tā jocīgi.
bet es labi saprotu, ka cilvēkiem var negribēties pastāvīgi vienam otram visu stāstīt. man galīgi negribētos. bet mani jau šajā ziņā nevar pētījumā ietvert - es vispār esmu dzimis vecpuisis. būtu jāsaka "vecmeita", bet tur tie jēdzieni un nozīmes īsti nesakrīt. parasti tā tiek uztverts, ka vecpuisis ir pēc brīvas gribas, tas, kurš nevienu nav gribējis un laimīgi tā arī dzīvo, bet par vecmeitu uzreiz padomā, ka neviens viņu nav gribējis un viņa ir briesmīgi nelaimīga un izmisusi pēc kompānijas.

un tas viss tajā kontekstā, ka "vīrieši un sievietes ir galīgi pazaudējuši un/vai pārpratuši savu dzimumu lomu, un jaunie laikmetu grieži nāks ar īstu vīrieti un īstu sievieti, kas būs taisni tie, kam viņiem jābūt" (ļoti aptuveni citējot vīru, kas runāja ar manas draudzenes paziņu)

nē, nu forši - vislaik mūs biedēja pa tv un kur nu vēl ar A hepatītu. tāds bubulis, pilnīgi liekas HIV ekvivalents, dabūjis esi, jāmirst nost. tagad izlasu internetā, ka patiesībā nekādu seku viņam parasti neesot, pat īpašu zāļu ne, arī hospitalizācija nav nepieciešama un sliktākais simptoms - drudzis. ķipa iesnas! un, kā bonuss, tiem, kas vienreiz izslimojuši, ir imunitāte uz visu mūžu. nu, un par šito man vajadzēja raustīties?
vēl labāk, pat hepatīts B nav nāvējošs un lielākajā vairumā gadījumu neatstāj nekādas permanentas sekas. par imunitāti atkal tas pats.

tagad sakiet man, kā lai cilvēks ekonomiskās krīzes apstākļos netīšām dabū galu???

apsolos - vairs nekad neēdīšu!

Garastāvoklis:: vaivaivai

es sāku saprast, kāda dzīve ir vampīriem.
jau piekto dienu man negribas ēst, vispār negribas, tāda sajūta, ka jebkāds ēdiens manam vēderam ir kā kaķim piektā kāja vajadzīgs. slikti metas pat no sausiņiem, neko ieēst nevar.

un vienlaicīgi ēdiena smarža ir tik mokoši kārdinoša!

zināt, kā saka: 'be careful what you wish for', ar domu, ka tas var arī piepildīties un tad tas tev nemaz nepatiktu.

tad, lūk, paturot prātā šo labo padomu, es uzsvērti un tieši VĒLOS, lai cilvēki spētu izteikt savas domas sakarīgi un neaizņemot skaņas frekvences ar nesakarīgu pļeperēšanu vairāku stundu garumā. how's that for a wish, huh?