Cirmuļa atklāsmes -

aha, un ar šitādiem susuriem kā mēs vajaga daudz pacietības un ilgu laiku, un daudz mīļošanas...

bet labās ziņas ir tādas, ka mēs esam tā vērti, vai ne? :)
un kā vēl vērti!

(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Diskusija)

Oh jā, esam gan ... attiecībā uz sevi, es to vairāk saistu ar uzticēšanos: tu vari to cilvēku ielaist sevī (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē) tikai tad, ja uzticies viņam. Tas notiek pakāpeniski, ar laiku. Un nav mums katru ceturksni vai ik pēc gada jauna piekabe ... taču par sevi varu teikt, ka pie vīra neiziešu kā izjāta dzelzceļa m***a.

(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Diskusija)

un pareizi darīsi galu galā -
ir jau, ir mums 21.gs., tomēr jebkuram cilvēkam ir glaimojoši, ka kāds viņu pieņem lēnām, bet pamatīgi, nevis noņemas tikai ar fiksām aizraušanās lēkmēm.
ja uzticība rodas lēnām, tātad novērtē rūpīgi un, ja galu galā pieņem, tad no visas sirds.
glaimojoši, jā gan.
to es saku no pieredzes, ij savas, ij svešas.

(Atbildēt) (Iepriekšējais)