|
|
Cirmuļa atklāsmes -
| 30. Aug 2007 11:47 pēdējoreiz runāju aizvakar ar mīļo.
saka: "nu pastāsti, kad tu par mani iedomājies, ko tu domā?"
es iedomājos, ko es parasti domāju, kad par viņu iedomājos, un jau sāku pamazām mulst, bet principā ar mīļo jau vajag ļoti romantiski un paviegli, tā ka pabužinās šo pa spalviņai, un varbūt manas domas tiks liktas mierā.
saka: "nu stāsti, es gribu zināt - iedomājies, ka mēs kopā ejam uz kino?"
mulstu: "nu, iedomājos, jā"
saka: "iedomājies, ka mēs kopā pastaigājamies? saulrietā? sēžam parkā?"
mulstu tālāk: "nu jā"
saka: "turam viens otra rociņas? bučojamies? glāstāmies?"
mulstu vēl tālāk: "mmjāa, aha" un jau domāju "mļah, tūliņ akal būs no sērijas "nav ieteicams bērniem līdz 16""
saka: "un tad ejam mājās un darām vēl viskautko?"
mulstu pavisam atturīgi jau: "aha" bet mana konservatīvā smadzeņu kārba taisās eksplodēt. vēl mazliet tincināšanas jau izturēs. un tad galu galā:
saka: "ehh, atkal man viss jāstāsta - tu jau nevari neko tādu pateikt... laikam nemīli mani," un vēl ar tādu aizkaitinājumu bišku.
nu bet godīgi, nu - ko es tur varu darīt?!
tāds viņš ir, kautrīgais latviešu cilvēks. varbūt arī iedomāsies "viskautko", bet pateikt - tā jau ir cita lieta. smadzeņu bloks. kā spēļu mašīnīte pret sienu - ieskrienas un "tuh!-tuh!-tuh!" atkāpjas un atkal pa to pašu vietu "tuh!-tuh!-tuh!" bet cauri netiek. 4 raksta - ir doma    | |
Comments:
 | | No: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) pata |
|---|
| Datums: | 30. Augusts 2007 - 12:00 |
|---|
| | | (Link) |
|
starp citu, man arī tā ir - es arī domāju, daudz ko ... bet kad tas viss būtu jāpasaka, vai pat tie paši glāsti - kā sālsstabs. kaut kāda klape aizkrīt ciet starp tiem centriem smadzenēs. zinu, ka man pretī nav bijis tas īstais cilvēks, kas ļautu atvērties, atbrīvoties no šī sprieguma ..
aha, un ar šitādiem susuriem kā mēs vajaga daudz pacietības un ilgu laiku, un daudz mīļošanas...
bet labās ziņas ir tādas, ka mēs esam tā vērti, vai ne? :)
un kā vēl vērti!
| | No: | pata |
|---|
| Datums: | 30. Augusts 2007 - 12:27 |
|---|
| | | (Link) |
|
Oh jā, esam gan ... attiecībā uz sevi, es to vairāk saistu ar uzticēšanos: tu vari to cilvēku ielaist sevī (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē) tikai tad, ja uzticies viņam. Tas notiek pakāpeniski, ar laiku. Un nav mums katru ceturksni vai ik pēc gada jauna piekabe ... taču par sevi varu teikt, ka pie vīra neiziešu kā izjāta dzelzceļa m***a.
un pareizi darīsi galu galā -
ir jau, ir mums 21.gs., tomēr jebkuram cilvēkam ir glaimojoši, ka kāds viņu pieņem lēnām, bet pamatīgi, nevis noņemas tikai ar fiksām aizraušanās lēkmēm.
ja uzticība rodas lēnām, tātad novērtē rūpīgi un, ja galu galā pieņem, tad no visas sirds.
glaimojoši, jā gan.
to es saku no pieredzes, ij savas, ij svešas.
|
|
