Cirmuļa atklāsmes - Komentāri

pēdējoreiz runāju aizvakar ar mīļo.

saka: "nu pastāsti, kad tu par mani iedomājies, ko tu domā?"
es iedomājos, ko es parasti domāju, kad par viņu iedomājos, un jau sāku pamazām mulst, bet principā ar mīļo jau vajag ļoti romantiski un paviegli, tā ka pabužinās šo pa spalviņai, un varbūt manas domas tiks liktas mierā.
saka: "nu stāsti, es gribu zināt - iedomājies, ka mēs kopā ejam uz kino?"
mulstu: "nu, iedomājos, jā"
saka: "iedomājies, ka mēs kopā pastaigājamies? saulrietā? sēžam parkā?"
mulstu tālāk: "nu jā"
saka: "turam viens otra rociņas? bučojamies? glāstāmies?"
mulstu vēl tālāk: "mmjāa, aha" un jau domāju "mļah, tūliņ akal būs no sērijas "nav ieteicams bērniem līdz 16""
saka: "un tad ejam mājās un darām vēl viskautko?"
mulstu pavisam atturīgi jau: "aha" bet mana konservatīvā smadzeņu kārba taisās eksplodēt. vēl mazliet tincināšanas jau izturēs. un tad galu galā:
saka: "ehh, atkal man viss jāstāsta - tu jau nevari neko tādu pateikt... laikam nemīli mani," un vēl ar tādu aizkaitinājumu bišku.

nu bet godīgi, nu - ko es tur varu darīt?!
tāds viņš ir, kautrīgais latviešu cilvēks. varbūt arī iedomāsies "viskautko", bet pateikt - tā jau ir cita lieta. smadzeņu bloks. kā spēļu mašīnīte pret sienu - ieskrienas un "tuh!-tuh!-tuh!" atkāpjas un atkal pa to pašu vietu "tuh!-tuh!-tuh!" bet cauri netiek.