Comments:
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
muhacakatuha at 2016-09-30 11:43
(Link)Varbūt neprecīzi lietoju vārdu "mīļums". Es ar to domāju maigumu un iejūtību pret tēlu. AH izrādēs es to atrodu reti, parasti ir sajūta, ka autora attieksme ir pāri stāvoša, analizējoši-apņirdzoša. Ķirurga skalpeļa asums ir; mīlošas, horizontālas attieksmes nav. Tikai dažās izrādēs man tās nav trūcis: sensenos laikos Kaijā un Arkādijā, mūslaikos - Vectēvā.
(Reply) (Parent) (Thread)
heda at 2016-09-30 19:55
(Link)Ja tādā nozīmē, tad man laikam visas latviešu stāstu izrādes no "Garās dzīves" līdz "Kapusvētkiem" un "Melnajam pienam" šķiet iejūtīgas. Un pats koncepts, ka aktieri vāc stāstus un tipāžus, padara pliku režisora analīzi visai neispējamu.
(Reply) (Parent)
heda at 2016-09-30 20:06
(Link)Un nav jau arī citu, par kuriem varētu teikt, ka maiguma un iejūtības vairāk. Varbūt Nastavševs? Bet viņā arī skalpeļa vairāk.
(Reply) (Parent) (Thread)
muhacakatuha at 2016-10-05 16:29
(Link)Es nez. Droši vien Tev taisnība. Bet man ir tāda sajūta, ka, sākot ar Revidentu, kaut kas tajā ir no izsmalcinātas ņirgāšanās, ka cilvēkmīlestības trūkst. Bet droši vari to norakstīt uz kaut kādām manis pašas emocionālām problēmām.
(Reply) (Parent) (Thread)
heda at 2016-10-05 18:27
(Link)Nē, nevajag norakstīt, jo teātrī skatītāja subjektīvā patiesība ir vienīgā īstā patiesība :) Man, piem., ļoti patīk ironija, pat ļoti ciniska, un varbūt tas reizēm mazina jutību pret kādām citām izpausmēm.
(Reply) (Parent)