[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends]
Below are 20 journal entries, after skipping by the 220 most recent ones recorded in
mugursoma's LiveJournal:
| Friday, January 21st, 2011 | |
| 3:29 pm | Šorīt skriešus panākdams autobusu, ielecu iekšā pa pēdējām durvīm, uzskrēju virsū vienam pa telefonu runājošam jaunietim. Viņš runāja skaļi, aizvainotā balsī sūdzējās par seksa neesamību, jau veselu mēnesi. Strīds pa telefonu. Palikt un klausīties nevarēju, jo man bija jādodas pirkt biļete. Dodoties pie šofera redzēju tuvāk stāvošo izbrīnītos skatienus. Lai nu kā, bet šis jaunietis man atsauca atmiņā kādu literāro varoni. Dosim vārdu varonim: - Tu esi mātīte, Varvara! - viņš stiepti iesmilkstējās, - Tu esi ielasmeita! - Vasisualij, tu esi glups! - sieva mierīgi atbildēja. - Tu esi vilku mātīte, - Lohankins turpināja tādā pašā stieptā balsī. - Es tevi nicinu. No manis aizeji pie mīļākā. Pie Ptiburdukova no manis aizeji. Pie nieka Ptiburdukova tu tagad, nekrietnā, no manis aizeji. Tad lūk, pie kā tu aizeji no manis! Tu gribi miesas kārībām ar viņu nodoties. Tu - vecā vilku mātīte un netikle turklāt. |
| 2:44 pm | Es te vienu dienu aizgāju gulēt 6:00 no rīta. Pamodos 18:00. Nu, neko, kam negadās. Tā arī staigāju apkārt 53h, līdz atkal aizmigu. Aizmigu 23:00, pamodos 8:00. Un tā es tagad staigāju apkārt jau 30h. Pāris nedēļas, katru rītu ēdu auzu pārslu putru, pusdienās rīsi, vakariņās daudz zaļās tējas, bez cukura. Jūtos labi, varētu pat iet uz rekordu - 62h. Un tas viss tik dabiski notiek. Vienīgi īsti nevaru saprast kā saukt pirmo (vienu) dienu. Kaut kāds aiz...vakar. Un jā, pieķēru sevi 5min. skatāmies un brīnāmies par savu vēderu. Kaut kāds nepareizs izskatās. |
| Thursday, January 20th, 2011 | |
| 2:04 pm | Tik tālu esam nodzīvojušies Radio ziņoja, ka latvieši izveidojuši jaunu datorspēli. Spēles darbība norisināsies padomju laikos, un tās uzdevums būs veikalā nopirkt desmit dažādus produktus. Būs 2h jāstāv rindā, dažreiz produktu nopirks pilsonis, kurš stāvēja tieši pirms jums. Spēli drīzumā varēs iegādāties labākajās tirdzniecības vietās, rindā būs jāstāv ilgākais 3min. upd: poļi, poļi radījuši. |
| Wednesday, January 19th, 2011 | |
| 2:20 pm | Interesanti zināt. Es ciešu kā ģēnijs? Vai tomēr kā idiots? Vienkārši, ciešu es tā - kārtīgi. Pat asaras saskrien acīs domājot par savām ciešanām. Man pašam liekas, ka ciešu kā ģēnijs, jo tikai ģēniji raksta par savām ciešanām; nākamajām paaudzēm. Idiots savukārt klusībā norij savu sāpi, samierinās un iet uz darbu. Savukārt es neko nenoriju, ja nu vienīgi kādu dienu, piemēram, aizeju gulēt 17. datumā, pamostos 19. Kas vēl raksturīgi. Pārliecība, ka vienīgais veids, kā likvidēt manu ciešanu cēloni ir ziedošanās. Kādas maigas meitenes lēmums ziedot savu dzīvi man - uz dīvāna pustumsā guļošam cilvēkam - vīrietim. Bet... mūsdienās tas vairs nav populāri. Pazudis ir tas sirds naivums, vienkāršība. Pat ne tas; nē, nē, es nevēlos turpināt, tikai pateikt, ka īsta dzīve tiek dzīvota citam; savu dzīvi neizdzīvot. |
| Monday, January 17th, 2011 | |
| 7:53 pm | Ņemot vērā, ka esmu gan sēdējis Grieķijas kalnos un savā sāta sajūtā, riebumā grūdis mutē kūciņu, kas taisīta no Nektāra, gan ar vēl nepieredzētu baudu ēdis griķus Maggi buljonā, apgalvoju - ja piena plēves pārdotu iekš RIMI pa kilogramiem, tad es varētu radīt jums situāciju, kurā jūs par tām plēvēm kautos. |
| 7:38 pm | Nepiekrītu rusifismiem un tāda vārda kā "dirsa" izmantošanai. Lauva Cilvēkus dala divās grupās - cilvēki, kurus nedrīkst pielaist pie ķermeņa, un tādi, pret kuriem asina zobus un nagus. Protams, ka ir egoists, bet Lauvām egoismu piedod par to svēto un necaursitamo ticību paša ahujennismā. Patīk glaimi, maitai, bet ar to palīdzību no Lauvas var izvlikt visu, ko vēlies. Drošsirdīgs un nav duraks, lai pats par sevi pasmietos. Visiem citiem no Lauvas smiekliem vajadzētu atturēties, ja nav vēlmes pavadīt atlikušās stundas mocīgā reanimācijā ar pīķi dirsā. Nekaunīgs, bet elegants. Māk jebkuru iespiest līdz ausīm sūdos, ko dažreiz arī dara tīri bērnišķīgās intereses pēc - "paskatīties". Partnerim liek saprast, cik ahujennā laime ir viņam tikusi Lauvas veidā un pieprasa sev tādu pašu attieksmi. Nav nebūtu pretī, ja viņu sauktu par Visvareno. Pie tam, uzticīgs draugs, patīk dāvināt dārgas un vērtīgas dāvanas, lai visi vēlreiz pārliecinātos viņa apizdateišajā krutumā. Patīk parīt, pagulēt un pamuldēt, tāpēc Lauvas bieži draudzējas ar Dvīņiem. Neizturami, ja Lauvas ir daudz, ja jūs esat Jaunava, Vēzis vai Zivs. |
| Saturday, January 15th, 2011 | |
| 10:17 pm |  |
| 8:26 pm | Carnivàle (2003 - 2005) ( Seriālu vēl tikai sākšu skatīties, bet man jau viņš liekas tik foršs, ka padalos. ) |
| Friday, January 14th, 2011 | |
| 12:21 am | Ņemot vērā, ka ar mani neviens nedraudzējas, šīs divas nedēļas piesaku kā gavēni. Tā jums visiem arī vajag! |
| Thursday, January 13th, 2011 | |
| 9:30 pm | Labi, ka viņi dabasgāzei pievieno to smaržvielu. Savādāk būtu māju uzlaidis gaisā. Smakas koncentrācija vairs nebija nekāda parasta gāzes, bet jau plastmasas deguma. |
| 7:20 pm | Kurnētājiem Man te blakus nolikts puslasīts "Kultūras foruma" 1991. janvārim Rīgā veltīts izdevums (1991. gada marts). Tur viss ir pateikts. Gan Ziedoņa aicinājums uz ticību un izlīdzinājumu, gan Jaspersa "Mērķis - brīvība", gan Strangas "Vai vēsture atkārtojas?". Nav tā, ka atguvām brīvību pilnīgā ideju vakuumā. Bija labas un pareizas idejas uz kurām balstīt valsts attīstību. Un pats svarīgākais, šīs idejas ir tik pat aktuālas arī šobrīd. Lūdzu! No šodienas - ticība un izlīdzinājums! |
| 6:38 pm | Manas atmiņas nāk no 1991. gada 20.augusta. Viss juku jukām. Pat Godzillu, kurai uz pleca Rubiks sēdēja laikam iekš kino redzēju. |
| 6:24 pm | MAS Barikāžu laikā man bija septiņi gadi, un es jau biju lasījis dzejoli par Ļeņinu, un zināju, ka Krievija nav nekādas ārzemes. Mācēju arī rēķināt līdz trīsciparu skaitļiem, bet tam šeit nebūs nozīmes. Apmēram nedēļu pirms bruņumašīnu parādīšanās uz manas bērnības lielceļa gan gaisā, gan cilvēku prātos bija manāms nemiers. Redzēju satraukumu savas mātes sejā, helikopterus, kuri lidoja pāris metrus virs mašīnu jumtiem, nosēdās uz manas deviņstāvenes, un lidojot garām policijas akadēmijai to apšaudīja no ložmetējiem. Kaut kas tuvojās, to jutu. Kļuvām drošāki. Pirmo reizi mūžā redzēju, kā māte sāk lamāties ar kādu krievu pārdevēju par to, ka šī par godīgi nopelnīto naudu pirktos liellopu kaulus nicinoši nometusi uz letes. Nu gluži kā suņiem! Ģimenē uzsākās diskusijas par vēsturi, to veidojošām personībām. Piebildīšu, ka mēs nebijām nekādi pērnie, dzemdēti pēc 1945. gada. Ģimenē bija gan izsūtījumi, gan atmiņas par pirmās Latvijas laiku. Vēl tagad atceros, kā māte diezgan augstos toņos diskutēja ar tēvu par tēmu, kurš bija sliktāks - Hitlers vai Staļins. Ņemot vērā, ka māte bija ģimenes galva, tad visi nolēmām, ka Staļins bija sliktāks, jo, piemēram, tie, kuriem draudēja nepatikšanas no Hitlera, to +- varēja paredzēt, bet Staļins, varēja vienkārši izstiept pirkstu pret kādu (šajā gadījumā pirksts tika izstiepts pret mani) un vienkārši pateikt, nošaut viņu! Un tas tika izdarīts. Mātes! Kad sakiet "nošaut" nerādiet ar pirkstu uz saviem bērniem. Nevajag. Pienāca diena. Jau no paša rīta televizors bija ieslēgts. Tur stāstīja daudz ko, godīgi sakot, mani vairāk interesēja Naksitrallīšu piedzīvojumi, tāpēc kaut ko no stāstītā piefiksēju tikai tad, kad tika ziņots, ka bruņumašīnas atrodas jau Dubultos. Tagad vēl nesaprotu kāpēc viņām bija nepieciešams no Rīgas braukt uz Kauguriem. Mums bija tikai policijas akadēmija. Tā pati bez Godmaņa. Lai kā tur būtu, mēs visi sēdējām un gaidījām. Un jā, pēc kāda laika uz centrālās, Skolas ielas parādījās vairākas bruņumašīnas. Tā kā akadēmija no manas dzīves vietas atradās pāri ielai, bet pats dzīvoju piektajā stāvā, redzēju visu ļoti labi. Viena no bruņumašīnām iebrauca pagalma spēļu laukumā. Vēl dažas apstājās pie akadēmijas parādes durvīm. Gandrīz visu māju logos aiz aizkariem varēja redzēt pārbijušos cilvēku sejas. Bruņumašīnas pavadīja vairāki bruņuvestēs ekipēti omonieši ar kalašņikoviem. Pieskrējuši pie akadēmijas parādes durvīm viņi norāva plāksni, uz kuras laikam tomēr bija uzrakstīts Latvijas policijas akadēmija(?) un mēģināja iekļūt telpās. Tas neizdevās, durvis uz iekšu nevērās. Viens no omoniešiem pārlaida ložu kārtu pār atslēgu, durvis joprojām bija ciet. Atnāca trešais omonietis un spēra šajā gadījumā vienīgo pareizo soli - parāva durvis uz savu pusi. Tās atvērās. Akadēmija nebija neapdzīvota! Tajā atradās divi policisti, kuri pēc kāda laiciņa, rokas aiz galvas salikuši, parādījās no ēkas un ātrā solī devās prom. Iekšā varbūt viņus sita, bet vismaz es neredzēju, ka kāds viņiem darītu ļaunu. Omonieši no ēkas izgāja apkrāvušies ar maisiem. Kas tur bija iekšā nezinu, varbūt arhīvs, varbūt galda lampas. Kamēr norisinājās visi šie notikumi tēvs jau bija paspējis salekties ar māti, paspējis uzraut kājās labās uzvalka bikses, paspējis atrunāties no iešanas lejā izskaidroties. Viss būtu beidzies mierīgi, omonieši jau devās prom, bet te pēkšņi mans ceturtā stāva apakškaimiņš krievs (pats krievs, māte krieviete, tēvs krievs, latviski nerunā) sāka bļaut un ar kulakiem vicināties uz miera traucētāju pusi. Viņš nekliedza "slava komunismam", bet necenzētiem vārdiem lika saprast, ka omonieši ir cūkas un, ka tas ko viņi dara kaimiņam nav pa prātam. Omonieši to pamanīja un, protams, ieskrēja mājā. Dzirdēju tikai kaimiņa "oi, oi, oi", brīdī, kad viņš saprata, ka nu būs nepatikšanas. Viņu, ar aiz muguras aizlauztām rokās izveda no mājas un kaut kur uz bruņumašīnas aizveda. Viņa liktenim īsti uzmanību nepievērsu, negaidīju brīdi, kad viņš atgriezīsies, nedomāju, kas ar viņu noticis. Katrā gadījumā viņš palika dzīvs. Ķēra kaijas ar uz āķa uzvilktiem makaroniem, tās izmantoja par uzkodu šņabim. Kā jau teicu - īsts krievs. Kad viss bija beidzies ar pagalma zēniem pārrunājām notikušo. Mani izsmēja, ka droši vien tupēju zem gultas. Tuvu tam, tiešām biju ļoti nobijies, tomēr to ko rakstu redzēju savām acīm. Barikādēs piedalījās mans brālis. Brāļa uzņemtās fotogrāfijas ir saglabājušās. Kad visi notikumi bija beigušies, māte mūs aizveda uz Rīgu ekskursijā. Redzēju ložu cauršautās augstākās padomes durvis, barikādes, ugunskuru un slepkavību vietas. Vēlāk uzzināju, ka nošautais taksometra šoferis bija manas klasesbiedrenes tēvs. |
| Tuesday, January 11th, 2011 | |
| 10:25 pm | Pēdējās dienās daudz dzeru, daudz guļu un daudz sapņoju. Pasaule mani mīl. |
| Saturday, January 8th, 2011 | |
| 3:13 pm | Es šodien cepšu kēksu un dzeršu rumu. Daudz! |
| 2:56 pm | Stulbi, stulbi, stulbi. Tas par ko es tiešām gribētu rakstīt ir saistīts ar garīgo sfēru, un principā nepaskaidrojams. Tas ir viens. Otrs ir tas, ka man apkārt aplipuši visādi perdeļi, kurus varētu aizdzīt vien pasakot tiš!, bet kā bez tiem perdeļiem tālāk dzīvot, nezinu. Viņus var vicināt kā attaisnošanās karogu, kas cilvēkam kā man, kurš nevēlas stalti nostāties un apzināti uzņemties atbildību ir svarīgi. Lūk, un rakstīt par viņiem ir muļķīgi, bet lasīt par tiem ir stipri kaitinoši. Tieši tāpēc, ka visa atrisinājums ir tiš! |
| 12:42 am | Mango.lv *Lieckalniņa ir neizpratnē, kādēļ sadegušajā zebru mājā atradušās gan zebras, gan strausi, gan antilope. *Partijas Visu Latvijai! līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars sarunā ar Mango atzīst, ka cilvēki viņam uz ielas ne tikai prasa naudu, bet arī bieži vien uzsāk sarunas par "pazemes civilizācijām". Šī iemesla dēļ Dzintars pat sācis apsvērt iespēju studēt psiholoģiju, lai spētu prasmīgāk komunicēt ar cilvēkiem gan sarakstoties, gan satiekoties uz ielas aci pret aci. |
| 12:03 am | Zebrām melnās svītras periods. |
| Tuesday, January 4th, 2011 | |
| 1:01 am | Visu vakaru domāju un nevaru saprast, ko tā plecs smeldz. Nu tak! Pa dienu notesos pie Vērmaņdārza! |
| Monday, January 3rd, 2011 | |
| 9:46 pm | Dīvaini. Ļoti dīvaini. Acis krīt ciet. Gulēt diez vai iešu, jo savā izbrīnā jau kafiju izdzēru. Bet tomēr. |