rūsganais sprakšķis

kā jau žirafei, lēni,bet aizgāja, viens no iemesliem,kāpēc esmu tik nenormāli kašķīga.

es praktiski nemaz nevaru pabūt viena. aizbraukšana līdz darbam,vai pastaiga ar suni neskaitās.
viena savā mājā.

kad es atnāku no darba, A. gandrīz vienmēr te jau ir,vai arī es esmu nervoza,domājot,kad viņa atvilksies.
vīrs, aizbrauc vingrot, bet A. tepat ir. ja vīkendā viņa kautkur aizdodas,vīrs tāpat te ir.

man tā gribas veselu vīkendu vienai pašai.
bet nav,kur likt vīru, bez tam, tāpat man sestdien visu dienu kursi.

šovakar arī - itkā pāris stundas točna vienai, bet - tikko atnācu no pastaigas un jau tūliņ jātaisa vakariņas.
jo kā nu gan tas tā būs, ka vīrs atbrauks mājās,bet vakariņu ņera.

atkal nāk virsū panikas lēkmes.
out of the blue, sāk klopēt motors. un iekšējā sajūta,ka nupat nupat būs kautkas slikti.

iespējams,ka tas ir saistīts ar to,ka itkā jau viss ir too good to be true.
iespējams,ka mans vidējais aritmētiskais vīna patēriņš dod pa sirdi.
iespējams,ka ikdienas celšanās uz darbu,kas riebjas, bet no kura nevar paņemt ilgāku atpūtu un apziņa,ka jebkuru dienu var būt nok-nok-nok durvīs ar tekstu - mēs no vid!
iespējams,ka tablešu blakusparādība mēģinot ārstēt kautko pavisam citā tēmā.
iespējams,ka es pavisam banāli - pārāk daudz domāju. ko man ir pārmetuši jau gadu desmitiem.

howsoever.
šodien treniņā. bet šodien treniņā man atkrita pašai žoklis un gribējās lēkāt un spiegt "in_your_face".

bet, pieauguši cilvēki tā nedara.

vispār jau es sev atļauju krietni ļoti šausmīgi daudz vairāk nekā esmu audzināta,kā pienākas.
bet.
bet varbūt tomēr man iekšā sēž tāds kautkas,ko es šākātā pārāk apspiežu?

mani viss kaitina. un es gribu gaļu.

un man ir auksti.
jo ir sūda tempertūra.

un es vakar iztērēju visas naudas. bet vismaz visi interentā pirktie apavi der. kā tad nederēs,viņi tāpēc ir nesmuki.

un tagad zinu,ka - ja aptiekā pusstundu terorizē pārdevēju un iztērē 60 latus,tad dod arī paraudziņus. un pat daudz.

"why is the rum always gone?"

"oh, that's why"