rūsganais sprakšķis

es jau te jums čīkstēju par saviem ceļiem, neko neizdarīju, brīžiem viņi atstājās, brīžiem pasmēreju visādus voltarēnus itd, betvot, vīkendā biju igaunijās, daudz sanāca mašīnā sēdēt, teltī bija auksti, un pirmdien ceļi sāpēja kautkā savādāk, un,maitas, turpina, voltarēnam vainu pieradums vai kas, bet nepalīdz

saņēmos,piezvanīju uz traumām, kur uz mani sabrēca,ka mīļais cilvēk,kam jums maksāt 35 eiro,ja nav nekādu izmeklējumu, da i pieraksts pēc 2 ned ātrākais

māte varētu nākamnedēļ uz teātri braucot atvest nosūtījumus no ģĀ, bet man SĀP ta tagad
dīvaini,ka minoties pat diezko ne, bet sēžot i ejot, vislaik sāpēja kautkur iekšā,bet tagad sajūta,ka sāp zem tauku kunkuļa,kas virs ceļa

Klau, ko lai aiznes tai dakterei,kas mūs paņēma pāri darba laikam bez pieraksta un vēl mēs tur nenieka nesamaksājām?

trešdien jāiet vēlreiz, man kautkā gribētos paldies pateikt, bet es galīgi esmu auns šādā tēmā.

meeeh, tie dakteri.
es te par to asinsspiedienu sūdzējos,ja. tad nu es pieteicos pie daktera, uz šodienu,protams, jo nekad jau dakteri tevi neņem,kad vajag. protams,pateicoties katastrofāli samazinātajam cigarešu apjomam (tikai,kad galīgs besis,vai tusiņš) un skriešanai, nu jeb kādiem citiem ārpusizplatījuma faktoriem, spiediens jau sen,kā normāls, bet nu, azigāju (nu,labi,es neesmu mērijusi kādu nedēļu,bet smadzene netirpst).
man te ieteica vienu homeopāti, jo viskaukādi parastie terapeiti man vispār nepatīk.
nu,lūk, un tad es stundu nobibmāju. tagad toč tirpst i smadzene i sarkanais deguns. pilnīgs ārprāc. viņ man kā ko prasa, tā bimbiens, kā prasa, tā bimbiens.
tā visu kopā savelkot,es vispār sanāku kautkāds deģenerāts, staigājoša trauma, nav skaidrs,kā mani zeme nes. un pašai sevis tik žēl, tik žēl, kad visu tā koncentrēti saliek reizē.