rūsganais sprakšķis

vakar ap pusnakti beigusi rušināties pa augštāva bardaku, laiski atlaidos dīvānā nedaudz iegrimt citu pavisam savādākajās problēmās, respektīvi, paskatīties vien sērij no kāda sērijāla. nejauši manā rokā atradās vīna glāze, vēl nejaušāk noskatījos trīs nevis vienu sēriju, pulstens bija trīs naktī un sajutos stāvoklī ko tautas valodā apzīmē ar būšanu "pilnam kā mārks"
nakti pavadīju bezgala nemierīgi, jo dēļ pavasara aiz loga, un dēl par daudz sakurinātas krāsns, temperatūra guļamistabā bija vismaz 20 grādi, kas ir karsti. reibulīša murdziņos man rādījās gliemji, bet protams. un es pat uzķēru stāsta stīgu, taču vai nu dēļ tam,ka kaķis atkal iegūlās ar asti man mutē, vai kādas citas vainas pēc, šobrīd nespēju atminēties neko citu kā vien to,ka tas bija par gliemjiem.
sāp galva, šovakar mājās būšu , hmm... vēlu.
ak mūza, jele ak jele esi tik laba, un ja man šonakt tomēr kas nosapņosies, vismaz pieraksti.

šobrīd es par jums, gliemji, nespēju domāt. vienīgais, kas man rādās acu priekšā ir gliemjus vemjošs ronalds vīzlijs.