rūsganais sprakšķis

aiz ausīm, kāju īkšķiem vai vēldajebkā kasjau viņam ir.

ne tikai tās pāris stundas,kad viņš bliež tieši logā, arī visu pārējo nakti tas bālais nelietis līda caur sienām, rāpoja pa griestiem un ar nagu vīlīti bakstīja man smadzenēs kaudzēm nejēdzīgas domas. tad man bija karsti,tad auksti, tad spieda spilvens un tad koda sega.
kad beidzot viņš rimās, pie darba ķērās kaķis,kurš acīmredzot neapzinās,ka viņa pakāršana aiz pautiem ir krietni reālāka
sēdēja man pie galvas, hiptnotizēja un ik pa brīdim iekoda. nu,tā viegli, ar diviem zobiem. hrenviņzin,ko šis girbēja. bet viņš ir tik labi iemācījies izlidot no gultas, ka šī kustība viņu nesatrauc vairs ne nieka.

un atkal ir darba diena un es atkal peldu.
neuzkrāsoju acis un tagad ar sajūsmu berzēju. drīz izskatīšos pēc trusīša.

UPD. un , lai viss būtu pavisam ļauni, man galvā skan pikaso kaukad atsūtītā nārvaļu dziesma