rūsganais sprakšķis

burrrrrvīga svētdiena.
tāda, kāda svētdienai jābūt.
nē, nejau es saku,ka svētdienas,kurās ir treniņi, būtu sliktas, bet tas tomēr ir darbs
bet tā pilnīgi bez kādas iespringšanas izvazāties pa mežu - tas bija tas , ko manai sirdij vajadzēja.
nu, labi, nevar teikt,ka bez iespringšanas, Lauma mani ieveda tādos brikšņos,ka tagd visas rokas saskrāpētas un nātru sadzeltas, pusi ceļa bija jāiet pusrāpus, lai izlīstu + vēl es pamanījos iekrist bebra rakumā, bet es nudien esmu stāvā sajūsmā. suns arī, pie kam, vēlarvien diezgan netīrs, tā purva rāva nebirst nost tā kā smiltiņa, bet suns skrēja ausis pieglaudis ar nepārprotamu laimes izteiksmi sejā. mans nabaga pilsētas bērns ticis savvaļā...

viss būtu labi,ja vien kaķis nebūtu nogarlaikojies un tagad nelēkātu mums, dīvānā guļošajām, pa virsu nelabi baurodams....
un kož nabaga sunim ausī....