rūsganais sprakšķis

Kādreiz man (un zinu, ka vēl šim un tam) bija tā - ja kaut kas notiek, kāds kaut ko tādu pasaka, atgadās kas dīvains, tizls, jautrs vai interesants un pirmā doma - o, par šito būs vēlāk jāieraksta klabā. Tagad ir tā, ka kolīdz notiek kaut kas no augšminētā, uzreiz rodas doma - jāieraksta (vai jāiebildē) tviterī. Tviteris piesaista ar iespēju kaut kādus notikumus un pārdomas nevis krāt un taupīt ierakstam blodziņā, bet gan tieši aktuālajā brīdī iemest tai savā tviterkontā. Un tai pat laikā, visas garākās lietas atstāju klabam (turklāt arī intīmākās, lopiskākas un rupjākās, jo tviterī nerakstu neko par seksu tā, kā cibā un nekādas rupjības, izņemot vienu vienīgu reizi, kad vakar lietoju vārdu salikumu "sūda eksāmens"), jo tviteris ir tāds publiskāsks (kaut gan man tur ir trīs vai četras reizes mazāk sekotāju, nekā klabā).
Ceru, ka var saprast, ko es te samurgoju.