rūsganais sprakšķis

Es tieku galā tā, ka vienkārši nelasu :D nē, nopietni, sāpi saprotu. Skolas gados bibliotēka bija mana baznīca, gāju bieži un grāmatas riju, katru dienu vienu, jo nevarēju aiziet gulēt. Tāpēc tagad daiļliteratūru, kas varētu ieraut, lasu ļoti reti, kad zinu, ka man būs laiks visa diena (lasīt nekad, kopš ir sīkais). Jo arī domas tik pie grāmatas sižeta. Tagad, ja lasu, tad nonfiction,ko var pagramstīt pa druskai, kad laiks.