rūsganais sprakšķis

mēģinu noformulēties. nesanāk. kaut apbraucu apkārt Mežaparkam,jo ceļš no kino šķita pārāk īss.

pirmkārt,es nesaprotu,par ko tur smieties, ja vien ne lai sev pierādītu savas personības pārākumu.

man gribas domāt,ka tas posms manā dzīvē sen,kā beidzies. es esmu, neapzināti, bijusi tāda maita pret šiem cilvēkiem,kad mēs visi vēl mācijāmies pamatskolā. pēdējās klasēs klasesbiedrenes tusēja ar vietējo "zelta jaunatni" - toreiz tas notika pie šķūnīšiem,kur lielie džeki (tie,kas pabeiguši vai nepabeiguši pamateni vāļājās rinķī) un činīja mopēdus un močus. atceros tās šausmas un skaudību,kad signe stāstijā,kā viņa no kakliņa dzēra šņabi un džeki bija sajūsmā. visi dzēra, pīpēja un tusējās tad,kad es jau biju izspēlējusi klavieres un lasīju kārtējo Golsvertiju vai Londonu zem segas.

es arī atceros,kā neizskaidrojamas laipnības uzplūdā vienu pēcpusdienu upmalā ņēmos ar miesta (~300 inhabitanti) lielākā dzērāju pāra puikām,kas bija gadus 5 par mani jaunāki, pīpēja tikpat ilgi ,cik runāja un tā arī laikam neizauga garāki par metru sešdesmit. tie nabaga bērni pēc tam pie manis lipa kā dadži klāt, es jau mācijos ģimnāzijā,prom,atbraucot ciemos biju smalka dāma un man bija kauns,kad tie knišļi skrēja pie manis . es biju pārāk aizņemta ar savu unikalitāti un, biju vēl tikai izlutināts bērns, lai aizdomātos,ka viņiem nav neviena,ko satrauktu,kas ar viņiem notiek,vai nenotiek, vai un ko viņi domā un dara. un ka tam,ka kāds izturas pret to nabaga bērnu cilvēcīgi, ir nozīme.

ja godīgi,es nestādos priekšā,kāda ir tāda dzīve. kad tevi nevienam nevajag. kad dzīvei nav jēgas un kad to nemeklē. jā, es čīkstu un vaidu un kautko ņemos, bet tas jau nav nopietni. man taču viss ir. ar ko es neesmu mierā?