rūsganais sprakšķis

kaudzēm svārki,kas man der viduklī un ar kabatām!!!! da tur vabše - tur bija svārki,kas man neder viduklī! kautko tādu es sen nebiju redzējusi. un
frīkainu žakešu kalni!

tātad, tagad man ir vieni zīda svārki ar kabatām (un klāt zīda blūze), kas man bija vajadzīgi, kā arī divi oderēti kokvilnas garie svārki uz vidukļa, kuri itkā baigi nebija vajadzīgi, kā arī vieni šorti,kas izskatās pēc svārkiem, par kādiem man pat nebija ienācis prātā,ka man tādi būtu vajadzīgi, viena melna blūze izrādei (kas bija vajadzīga) un viens zils izstrādājums,kas ir tik dīvains,ka nevaru saprast,vai tas ir halāts vai žakete, bet man ļoti patīk. un dīvainas lietas man vienmēr ir vajadzīgas.

pēc tam es Istabā pierijos kā sivēns- biju gribējusi paēst Teātra bārā, bet izrādās, tur laikam vairs ēst nedod, ja reiz strādā no pieciem. tā ir,ka gadiem nerādās centrā. ar to es gribēju teikt,ka aizdomājos,ka varbūt svārki uz vidukļa nemaz nav tāda dieva svētība, jo šādi pierīties nav iespējams.

ļoti produktīvi pavadīta diena uz slimības lapas, bērns turpina nebūt mājās, es gandrīz vai jūtos laimīga un nevaru sagaidīt,kad būs pietiekami pavasaris,lai kautko no visa tā arī uzvilktu.

vēl arī nebūtu slikti,ja man uz galvas būtu kaukas adekvāts, bet laikam jau uz vēl vismaz gadu man jāaizmirst par iespēju izskatīties pēc cilvēka.
kam atkal ir labās puses - nav jākrāsojas, jo tāpat nevari būt seksīgs zaķis,ja ... nē,man pat nav ar ko salīdzināt to,kas ir uz galvas.