rūsganais sprakšķis

tā neizprotami mani vajā pēdējās dienās.

taksometri. es ienīstu taksometrus- visos to veidos un izpausmēs, pārāk daudz esmu savulaik nobraukājusies, tā īpatnā smaka,kas vieno viņus visus man izraisa nelabumu.

es cenšos izvairīties,cik var, ņemot vērā manu kājāmiešanas un mājāssēdēšanas mīlestību, tas nav grūti. darba dēļ reizēm sanāk- lai nav jāmaļas pa centru ar savu auto . vai dienās kā šī,kad no gaisa nāk baltās kakas.
viņi visi smird un šoferi tur ir atlasīti pēc 2rievu smadzenēm bez jebkādām iemaņām vadīt auto un bez vismazākās izpratnes par to,kā izvēlēties maršrutu Rīgas centrā.
bet tikko man trāpījās ļoti sakarīgs vadītājs - viņš gan zināja ielas, gan spēja izdvest saprotami, skaidri un latviešu valodā vairāk par diviem vārdiem.
kur paradokss? viņam zvanīja telefons. izvairīties no sarunas noklausīšanās mašīnā ir diezgan sarežģīti. un sarunas gaitā bija frāze "kur mamma? mamma cietumā. es pat nesen izlīdu, tagad darbojos te...."

manam snobiskajam prātam tas visā visumā nesaistās ar labām manierēm, bet tad es aizdomājos,ka tur jau nonāk dažādu iemeslu dēļ.